Sarkaņu bibliotēkas apmeklētāji šomēnes ar interesi aplūko rokdarbnieces ILZES PLISKAS darbus dažādās tekstilmozaīkas tehnikās. Raibos rakstos tapušas segas, sedziņas, pārklāji; divas no lielākajām segām šodien aizceļo arī uz Aijas Rācenājas (viena no lielākajām autoritātēm tekstilmozaīkas jomā Latvijā. – Aut.) teks-tilmozaīkas izstādi Mencendorfa namā, kas tiks atklāta rīt, 1. jūlijā.
Pirms kādiem 12 gadiem, kad Ilze mācījusies augstskolā par mājturības skolotāju, pasniedzēja, kā garāmejot, pieskārusies arī tekstilmozaīkai. Tapa pirmais rokdarbnieces darbs šajā tehnikā, izmantojot atgriezumus no mammas kostīma, vecmammas halāta un vecvecmammas kleitas. Senākajam auduma gabaliņam tapušajā segā ir ap 110 gadu, tā Ilzei ir īpaši mīļa un apskatāma arī izstādē Sarkaņu bibliotēkā vēl jūlija sākumā.
Tomēr nopietnāk ar tekstilmozaīku viņa aizrāvusies pēdējos gados, pēc tam, kad izgājusi pusgadu ilgus tekstilmozaīkas kursus „Burda Rīga" šūšanas un rokdarbu skolā.
– Tobrīd strādāju „Krūmiņa namā", un man bija pasūtīts žurnāls „Praktiskie Rokdarbi". Atverot pirmo numuru, ieraudzīju pielikumu par šo tehniku, kā arī informāciju, ka „Burdas" skola organizē kursus. Papriecēju acis, bet sapratu, ka darba dēļ kursus katru nedēļu neizbraukāšu. Nākamajā numurā – jau atkal šis aicinājums, jau ar gataviem paraugiem un pielikumiem, lai redzētu, ko no šīs tehnikas var dabūt gatavu. Tas mani vēl vairāk uzrunāja. Nolēmu nomainīt darbu, principā – lai tiktu uz kursiem. Atgriezos strādāt skolā – Cesvaines internātpamatskolā, un tieši sanāca, ka trešdienas man bija brīvas – varēju braukt uz Rīgu, uz tekstilmozaīkas kursiem „Burdā". Man atklājās vesela pasaule, par ko iepriekš nebija ne mazākās nojausmas. Tās ir interesantas tehnikas, ar ko var panākt visdažādāko rezultātu. Piemēram, šūšana uz auduma, konfeti, pizza, „baļķu būdas", Bardžello un daudzas citas tekstilmozaīkas tehnikas.
Pasniedzēja Aija Rācenāja, kas kādu laiku dzīvojusi arī Madonā, gan mācīja ar stingrību, prasot kvalitāti, gan deva mums brīvību, lai varam izvēlēties, ko un kā darīt. Nenoliedzami, šajā tehnikā ir jābūt ļoti precīzai, dažādie audumu gabaliņi ir jāsalaiž kopā tā, lai neredzētu vīles vietu, aizmugurējā vīle ir jānogludina, un pat tam ir vairāki veidi, kā to pareizi darīt, – uzsver Ilze Pliska.
Tekstilmozaīka (Patchwork&Quilt – angļu valodā) Latvijā ir pazīstama samērā nesen. Tā aizsākusies Amerikā, pārceļotājiem no Eiropas tur cenšoties darināt sadzīvē lietojamas segas (galvenokārt) no drēbju atgriezumiem. Auduma gabaliņus sašuva, vīles atstājot izstrādājuma kreisajā pusē. Ziemeļu apvidos radās jauns tekstilmozaīkas veids – Quilt, kas burtiskā tulkojumā nozīmē: ‘vatējums ar dekoratīvu stepētu rakstu'. Šajā tehnikā starp segas virsējo un apakšējo daļu ielika vidējo slāni un, lai visas trīs kārtas turētos kopā, tās sastiprināja ar dekoratīviem dūrieniem.
Laika gaitā attīstījās rakstu un tehniku veidi; pamatā tekstilmozaīkas darbi tiek veidoti no kvadrātiem, trīsstūriem, apļiem, neregulāras malas strēmelēm, kas izgrieztas no auduma. Liekot kopā dažādus audumus un formas, veidojas fantastiski un neatkārtojami raksti.
– Vīrieši jau smejas: „sagriež audumu, lai atkal to sašūtu kopā". Bet mani aizrauj, ka šajā procesā rodas kaut kas jauns un radošs. Piemēram, no viena un tā paša raibā auduma var izveidot darbu, uzsverot vienus toņus, vai pavisam citus, turklāt ar pilnīgi atšķirīgu rakstu, izmantoto tehniku.
Tagad daudzi teic – tā ir meditācija, bet tā patiešām ir. Uz mani pozitīvi iedarbojas šīs krāsas, pabūšana divatā ar sevi, ļaušanās radošai dzirkstij un jaunrades procesam. Turklāt sanāk ne tikai skaisti, bet arī praktiski, jo tehniku var pielietot segu, sedziņu un pārklāju, apģērba, aksesuāru, somiņu, maciņu darināšanā, arī interjera priekšmetos, spilvendrānās – kur tik fantāzija ļauj un prāts neuzliek robežas, – stāsta Ilze.
Viņa šobrīd vairāk strādā ar tekstilmozaīkas tradicionālajām tehnikām, kas nozīmē, ka darbos pamatā tiek izmantotas taisnās līnijas. – Kursos apguvām ātrās šūšanas metodes. Es nepiegriežu katru mazo kvadrātiņu un nemokos, lai tos saliktu citu pie cita. Darbi lielākoties top no lentēm, tas nozīmē, ka ar speciālu, apaļu nazi sagriež auduma gabaliņus, tos sašuj kopā, ko tālāk sagriež un, savietojot dažādos audumu blokus, arī veido šīs variācijas. Interesanta ir stepēšana, kad apakšā ir oderīte, pa vidu ir pildījums (lielākoties izmanto sinteponu), tad ir dekoratīvā virsma. Visu kopā sadabū ar stepēšanu, izmanto augšējo transportieri, kas ir speciāla pēdiņa.
Secinu, ka tam visam nepieciešams speciāls aprīkojums un laba šujmašīna, kas noteikti ir dārgs prieks. Ilze Pliska smaidot atzīst: – Tā tiešām ir. Arī audumu speciāli pērku, nevis otrreiz izmantoju apģērbu. Bet tajā pašā laikā – cik dzērājs nenodzer vai cik daudz sīkumos nenotērējam? Citi iet uz dejām vai kori. Ja reizi nedēļā jābrauc uz mēģinājumu, tad arī koncertiem, svinēšanām, kolektīva pasākumiem – arī tur salasās gan laiks, gan izdevumi. Pieļauju, ka šīs lietas ir līdzvērtīgas, vienkārši mana aizraušanās ir vērsta šādā virzienā. Ja arī kādu citu šīs lietas aizrauj, varu pamest āķīti, ka rudenī Sarkaņu amatu skolā ierādīšu pamatus, kā darboties tekstilmozaīkas tehnikā.
30.06.2017.
