5. oktobrī pulksten 16 ar lekciju par Vidzemes brunču audumu un kompozīciju variantiem noslēdzās Sarkaņu pagasta kultūrmantojuma biedrības projekts – lekciju cikls „Ceļā uz savu tautastērpu". Zināšanās dalījās Dr. hist. Anete Karlsone.
Kas ir nodarbībās iegūtais, to vaicāju projekta dalībniecēm. Līga Kuba, kas bija ieradusies kopā ar mazmeitu Adeli, novērtēja: – Tās ir fantastiskas zināšanas, ko guvu, apmeklējot nodarbības. Pirmkārt, tā ir vēsture, kā tautastērps ir attīstījies, no kurienes nāk senču mantojums. Tad arī var saprast, kā veidot savu tautastērpu.
Uz vaicājumu "Vai jau ir savs tautastērps?" Līga Kuba priecīgi atbildēja: – Brunčus noaudu jau vasarā. Man ir Vidzemes krāsās pēc savas izjūtas darināti brunči. Mācos, daru visu, ko var paveikt savām rokām, un zinu, ka vēlos visu tautastērpu darināt pati. Jaku noteikti adīšu, jo ļoti patīk adīt. Tagad zinu, ka tautiskajiem tērpiem bija arī adītas jakas. Laika vēl ir daudz, lai līdz Latvijas simtgadei uzmeistarotu savu tautastērpu. Mājās ir arī stelles. Adelei jau ir savs viegls tautiskais tērps – no lina. Mazmeita interesējas arī par aušanu.
– Lektore par latviešu tautastērpa daudzajiem variantiem ir pastāstījusi, tagad – kārta mums to darināt. Nodarbībās gūtās zināšanas tiks izmantotas, lai līdz Latvijas simtgadei tiktu pie sava tautastērpa, – pauda dalībnieces, uzsverot, ka vēlas to darināt pašas. – Arī mana apņemšanās ir izdarīt visu savām rokām, darināt to, kas patīk pašai, – uzsvēra Sandra Briede.
Inese Sudāre par izjūtu, kāda ir, uzvelkot tautastērpu, papildināja: – Esmu dejojusi deju kolektīvā, vilkusi tautastērpu, bet zināšanas, ko ieguvu, bija vērtīgas.
„Vai ir variants, kādam jābūt Sarkaņu pagasta tautastērpam?" Uz šo jautājumu lektore Anete Karlsone atbildēja: – Kad man jautā kāda pagasta raksturīgās iezīmes, saku, ka pareizais domāšanas veids ir skatīties nevis uz atšķirīgo no kaimiņiem, bet ar ko esam līdzīgi kādās lielākās teritorijās. Sarkaņi ir viens no Austrumvidzemes pagastiem, tad var skatīties paraugus. Kad vācu muzeja materiālus, (tautastērpu nevalkā jau vismaz divas paaudzes), ne viss, kas bija vecmāmiņu pūralādēs, nonāca muzejā. Mēs varam veidot tēlu no maziem krikumiņiem, jo pilns komplekts nav iegūts. Tāpēc jāskatās kopīgais. Tas ir tiesa, ka divu vienādu tautastērpu nebija. Ja skatās kopīgās iezīmes, var just un saprast kopīgo tradīciju un variāciju daudzveidību. Vienai patīk viena krāsa, otrai – cita, bet galvenais, lai būtu skaidra sava personiskā vēlme.
Vaicāta, kā vērtē klausītāju interesi, Anete Karlsone sacīja: – Interese par tautastērpu ir ļoti liela un pat negaidīta. Kad Nacionālajā kultūras centrā radās doma, ka katram vajadzētu savu tautastērpu, mēs ar kultūras eksperti Lindu Rubeni vēl runājām, ka tā ir kaut kāda mākslīga izjūta, vai būs arī atsaucība. Šobrīd tas ir aizgājis ar tādiem apgriezieniem, kādus sākumā pat negaidīju. Esmu priecīga, ka ļaudis interesējas, grib zināt vairāk. Paveikts secīgs darbs ilgstošā laika posmā. Ļoti vērtīgs, manuprāt, bija arī LEADER programmas projekts, kur ar Madonas novada fonda iniciatīvu tika izveidota aktivitāte par tautastērpiem. Līdz ar to arī daudzi pagastu kolektīvi tiks pie jauniem tautastērpiem.
