Nosaukumu SIA "Jaunlazdona 1" Puriņu ģimene izvēlējās savai piena lopkopības saimniecībai, vēloties paturēt saikni ar kādreizējās Jaunlazdonas pusmuižas atrašanās vietu.
No pusmuižas palikuši tikai mūra akmeņi un nostāsti. Taču "Avotiņu" lauki, ko apsaimnieko brāļi Kaspars un Ginters Puriņi, pavisam 160 hektāru, ir sakopti, zeme tiek izmantota lauksaimnieciskajai ražošanai. Izvēlēto virzienu – piena lopkopību – te turpinās, kaut EK piedāvā piemaksāt, lai saimniecībās uz laiku samazinātu piena ražošanas apjomu. SIA "Jaunlazdona 1" jaunā ferma ir celta ar domu – strādāt.
Pēc 11 gadiem, kas pavadīti, strādājot Dānijā, SIA "Jaunlazdona 1" valdes loceklis Kaspars Puriņš izvēlējās atgriezties mājās, lai kopā ar brāli Ginteru saimniekotu dzimtas īpašumā "Avotiņi", kas atrodas Aronas pagastā. – Saikne ar laukiem bijusi kopš bērnības, kaut gan dzīvoju Madonā. Mācījos Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, Dānijā izglītību papildināju lauksaimniecības koledžā un, kamēr mācījos, praktizējos arī govju fermā. Tajā laikā nedomāju, ka mums te, Aronas pagastā, būs ferma un mēs te strādāsim. Kad 2011. gadā mūžībā aizgāja tēvs, kas te saimniekoja, viss mainījās, jo mums ir ļoti izteikta piederība savai dzimtai, tāpēc izvēle bija skaidra – jāatgriežas no Dānijas mājās. Sapratu, ka ir kas jādara, lai zemi koptu un saglabātu nākamajām paaudzēm, un mēs esam ceturtā paaudze, kas te saimnieko. Kaut skaitos saimnieks, mums ir ģimenes saimniecība, mēs ar brāli maināmies, jo darāmi diezgan lieli darbi. Mamma Gaida Puriņa, kas darba mūžu ir strādājusi par veterinārārsti, ir nodevusi lauku darbu stafeti dēliem. Šajās mājās visu laiku ir nodarbojušies ar lopkopību, tāpēc bija skaidrs, ka arī mums jāturpina šis virziens. SIA "Jaunlazdona 1" tika izveidota 2012. gadā. Ar ES fonda atbalstu programmā "Lauku saimniecību modernizācija" 2013. gadā tika uzcelta jauna ferma, kas tagad ir piepildīta ar augstražīgām govīm. Sākām ar dažām govīm, kas bija pašiem, pēc tam lopus arī pirkām. Gotiņas ir ražīgas, piens, ko slaucam, ir augstākās kvalitātes, to realizējam AS "Lazdonas piensaimnieks", – pastāsta Kaspars Puriņš. Viņam darbs piena lopkopības saimniecībā jau ir kļuvis par dzīvesveidu, ko ārzemēs sauc par „7/24". Saimnieks skaidro, ka tas nozīmē darbu septiņas dienas nedēļā, divdesmit četras stundas diennaktī. Dānijā gūto pieredzi tagad liek lietā.
– Bizness ir tad, ja daudz pelni, bet darbs savā saimniecībā drīzāk ir pienākums. Tomēr ejam pareizā virzienā, izslaukt varam to pašu, ko Dānijā, kur, paaudžu paaudzēs saimniekojot, visas lietas ir vairāk sakārtotas, ir labāka, jaudīgāka tehnika. Tikai tad, kad iestājāmies Eiropā, arī Latvijā sāka attīstīties zemnieku saimniecības, – atzīst Kaspars Puriņš.
Liels lēciens
– Mēs taisām lielu lēcienu, lecot no divām govīm uz 80. Varētu jau turēt tikai 20 govju, barot ar sienu, bet ekonomiskāk ir saimniekot tikai vairumā, kaut vairums sit vairāk pa kabatu, ja, piemēram, par katru piena litru cena ir mīnus 2-3 centi.
Taču mērķis nav slaukt 12 000 kg no govs gadā, kaut ar dažām piena devējām tuvu tam esam. Govis sabalansēti barojam, tāpēc dod labus izslaukumus. Agrāk ganāmpulku ganījām, pirmo gadu barojam fermā, pievedot klāt barību, tas ietaupa lopiņu enerģiju. Labi, ka "Lazdonas piensaimnieks" iepērk visu piena daudzumu, citādi – kur liktu pienu, ja būtu limitēts piena daudzums. Govis gan vairāk nepirksim, mums jau tā to ir par daudz. Kad vienai mūsu gotiņai piedzima dvīnes, tās nokristījām par Kasparieni un Ginterieni (smaida). Telītes atšķirojam, bullēnus divu nedēļu vecumā dodam prom, jo nav izdevīgi turēt, barot, gaļas iepirkuma cena to nestimulē. Saimniecība sadarbojas ar veterinārārstu Raiti Krūmiņu no Cesvaines. Mamma Gaida Puriņa pēc profesijas arī ir veterinārārste, aktīvajos gados daudz strādājusi, tagad palīdz ar padomu, pārdzīvo par visu, kas notiek lopkopībā. Arī par lietaino laiku, kad nevarējām strādāt un gatavot zāles lopbarību. Arī kukurūzas lauki, ko audzējam skābbarībai, tikai uz rudens pusi sāk saņemties, jo pavasarī bija liels sausums. Taču ir lietas, ko nevaram ietekmēt, arī laikapstākļus. Kamēr ir spēks ko darīt, fermu uzturēsim, kaut gan pie pašreizējām piena iepirkuma cenām tas nav viegli. Taču mēs nezinām to ziedu laikus, kā būtu saimniekot pie labākām cenām. Zinām, kādi ir šie laiki. Kad rakstījām projektu, plānojām, ka pienu pārdosim par lielāku cenu, nekā pašlaik maksā, – apstiprina saimnieks Kaspars. Viņš stāsta, ka arī Dānijā fermeri par litru piena saņem 24-25 centus, kas nav nekas spožs, taču ES platībmaksājumi ir 3-4 reizes lielāki, toties tikpat kā vairs nav atbalsta attīstības projektiem.
Jābūt kā menedžerim
Kaspars piekrīt, ka, īpaši neplānojot, viss noticis likumsakarīgi – bija jāaizbrauc uz Dāniju, lai pēc tam, atgriežoties mājās, dāņu pieredzi lopkopībā izmantotu savā fermā. SIA "Jaunlazdona 1" ir uzņēmums, kur piena cenu attīstībai seko līdzi, rēķina un kalkulē, cerot, ka varbūt rudens posmā, ņemot vērā to, cik grūti lietavu dēļ bija sagatavot lopbarību, piena cenai kāds cents tiks pielikts klāt, kas kaut nedaudz, bet ietekmētu situāciju. – Taču arī es domāju, ka piena Eiropā slauc par daudz, tāpēc jau pat sola piemaksāt, lai uz laiku samazina piena daudzumus, – uzskata Kaspars. – Saimniekam ir jābūt kā menedžerim, katrs cents ir jārēķina, bet ne vienmēr var atrast tos centus, kur varētu ietaupīt. Visas rezerves jau ir izskatītas. Būtu priecīgs, ja varētu noturēties kaut pa nullēm, bet piena pašizmaksa reti kuram ir zem 24-25 centiem litrā. Piemēram, ja kāds strādā ar savām trim gotiņām, slauc ar rokām, savu darbu nerēķina, tad pašizmaksa varbūt ir mazāka, kaut gan lopbarības sagatavošana arī prasa daudz līdzekļu. Lielajiem piena ražotājiem ir liela maksa par elektrību, arī palīgi nepieciešami, visu laiku vajadzību ir tik daudz, ka nespēj tās īstenot. Taču cenšamies pamazām attīstīties, kaut lēnām, tomēr iet uz priekšu. Sākumā mēģinājām iztikt tikai ģimenes spēkiem, arī pats slaucu, tagad dodam pāris darbavietu. Esmu sapratis, ka, lai ferma attīstītos, vajadzīgs labs menedžments, tāpēc pats vairāk strādāju kā menedžeris.
Turpina dzimtas nodarbošanos
Aronas pagasta "Avotiņi" ir mājas, kur dzīvo Puriņu dzimta ar vismaz 200 gadu senu vēsturi. Māju nosaukums šāds dots tāpēc, ka netālu atrodas avots. Kaspars uzsver, ka vēsturiski šis ir bijis piena lopkopības rajons: – Mūsu dzimta jau kopš agrākiem laikiem nodarbojusies ar lopkopību, mājražošanā gatavoja labāko sviestu. Apkārtējās mājās kopā bijis ap 70 piena lopu, kas tagad ir tikai SIA "Jaunlazdona 1" fermā. Graudaugus neaudzējam, ejam tikai vienā virzienā. Varbūt nākotnē, ja mūsu bērni gribēs darīt ko citu, lai dara, kā vēlas, bet pamats šeit būs.
Iepazīstinot ar dzimtas koku, kas ir pamatīgi izpētīts no 1714. gada, viņš atklāj, ka Puriņu paaudzēs pirmais uzvārds bijis Galdiņš. Tikai, kad senči pārnāca no Ļaudonas muižas uz Zelgauskas muižu, iedeva uzvārdu Puriņš, kas atkal svītrots uz Galdiņš. Tagad ir tikai Puriņi. Savukārt Kaspara mamma ir cēlusies no Veckalniņu dzimtas.
– Mums ir būtiski, lai paaudžu mantojums tiktu saglabāts, – nosaka Kaspars, iepazīstinot ar Puriņu dzimtas koka pētījumu.
