Laiks no vasaras saulgriežiem līdz Jāņiem ir maģisks, kad sakopt un svētkiem sagatavot savu mājokli, pārdomāt padarītos darbus un palaist kosmosā labās domas un cerības, ir pārliecināti Praulienas pagasta „Lejaszīlēs" dzīvojošie LĪGA LIEPLAPA un JURIS
JĀTNIEKS.
Viņi vasaras saulgriežus sagaida ciešā ģimenes lokā, iekurot mazo ugunskuru dīķa krastā un izbaudot kopā būšanas prieku. Līga Lieplapa pastāsta plašāk: – Pēdējos gados ievērojam īsto saulgriežu datumu, kas tiek pavadīts ģimenes lokā. Iekuram nelielu ugunskuru pie dīķa, baudām to vienreizību būt pašiem par sevi, saplūst ar ūdeni, zemi, debesīm, dziedam tās dziesmas, kas mums ļoti patīk. Saulgrieži mums ir visa gada izvērtējums un milzīga pateicība par visu, kas ir, – par zaļo zāli, tīro gaisu, dārzā izaudzēto, mājas svētību.
Sagaidot gada gaišāko nakti, arī domās un darbos ir jānoskaņojas gaiši, tīri, jāatmet negatīvais, tas, kas traucē. Šīs trīs četras dienas pirms Jāņu nakts Līga Lieplapa izjūt kā iešanu pie dievgalda – ar savām pārdomām, ar apņemšanos, sarunām ar tuviniekiem, ar attiecību izlīdzināšanu.
Lai attīrītos, Līgo vakarā ģimene ieiet zāļu pirtī, kā arī kopīgi ietur svētku vakariņas, izsakot pateicības vārdus Laimai un Mārai. Vīri saved meijas pušķošanai un malku kopīgajam ugunskuram, kas tiks kurts kalnā; meitas lasa zāles, pin vainagus, sien sieru, cep pīrāgus.
– Meitas iet pa pļavu, svārkus sacēlušas, un dungo. Neviena nesoļo pa priekšu un nesaka – „tagad padziedāsim". Katra savā nodabā iet, dziedādama, domādama. Arī vainaga pīšana īstenībā ir rituāls, kur katra iepin savas izjūtas un raksturu, – novērojis Juris Jātnieks. Arī Līga padalās kādā novērojumā: – Ja meitene pin vainagu un uzliek to galvā aizņemtam puisim, diemžēl attiecībās kaut kas sasvārstās vai izjūk. Cita lieta, ja meita pin vainagu Jānim un to uzliek galvā, godādama mājas saimnieku – tā ir cita doma. Tāpēc puisim vainagu drīkst pīt tikai sieva, draudzene, meita, māsa vai māte. Pēc savas pieredzes zinu arī teikt, ka meitas vainaga mešana ozolā ir patiešām zīmīga, jo arī tajā tiek ielikta kāda doma, cerība.
Kad māja appušķota un vainagi sapīti, saime kopīgi dodas kalna galā, kur pie egles ierīkota ugunskura vieta. Tur pulcējas kaimiņi, apkārtējie jaunieši, draugu draugi.
– Neviens netiek speciāli aicināts, bet visi, kas vien var, sanāk un jūtas tur piederīgi. No kalna gala lieliski var redzēt apkārtni, ezera stūrīti, kur saule iekrīt norietot. Kad saule norietējusi, tiek iekurts piecus metrus augsts ugunskurs. Ir izpļauts deju laukums, atstājot arī ziedu laukumus. Ja laiks ir silts, dodamies arī nakts peldē. Vēl mūsu svētkiem raksturīgs tas, ka nav ierastās ēšanas, dzeršanas. Vienkārši baudām kopā būšanu, visu nakti dziedot, dejojot, runājoties, priecājoties par atkalredzēšanos. Mums ir brīnišķīgi kaimiņi un jaunatne. Paldies Dievam, nepazīstam tos jauniešus, par kuriem bieži vien sliktu runā citi, – teic Līga. Juris Jātnieks piebalso: – Neviens nav pārdzēris jēgu, visi ir svētkiem gatavojušies – katrs piedomājis vismaz par kādu tautisku detaļu apģērbā, par sapītu vainagu. Kaut arī darbi nav dalīti, katrs zina savus pienākumus. Agrāk, kad bērni bija mazāki, visu darījām paši. Tad kādureiz tik jūtam – mūsu svētkus kalnā nes mūsu bērni. Tai brīdī sapratu, ka esam šo laiku nodzīvojuši jēgpilni. Varbūt neapzināti, bet ar savu piemēru esam audzinājuši –
bez īpašas uzmākšanās, patosa vai izrādīšanās. Ja vienā kalnā sanāk ap 40 cilvēku, no kuriem vairums ir jauniešu, tas ir patiesi. Un visi jūtas labi, neviens nav nezinošs, malā stāvošs. Viņi visi ir tajā iekšā. Tas ir rezultāts mūsu 15-20 gadu gājumam.
Juris Jātnieks atceras, ka savulaik tik atklāti Jāņus nevarējuši svinēt, tomēr, kaut ar piesegšanos, latviskā kultūra un dzīvesziņa turēta dzīva. – Kad biju maziņš, vecāki mācēja šo garīgumu pasniegt, kaut visādi piesegties jau vajadzēja. Pēteris Jurciņš, mana mamma Ilze Indrāne bija komunistiskajā partijā – viss, kā pienākas, tāpēc neviens virsū nebruka, kad viņi gāja kalnā kurināt ugunskuru. Ja arī kāds no rajona iebrauca – mēs te sēžam pie ugunskura. Ķirškalne, Rudenāja – te jau visi tie kultūras cilvēki bija, kas Latvijas laiku zināja un šīs tradīcijas glabāja. Lai vai kā, bet skalbes mājā vienmēr izkaisīja, izpušķoja – to jau no malas neviens neskrēja skatīties.
Cik nozīmīgi ir saglabāt latviskās saknes, tradīcijas! Līga Lieplapa vien uzsver – neviens jau nav teicis, ka tieši tā svētkus ir svinējuši mūsu senči. – Nav jau iespējams rakāties, kā bija pirms 600 vai 400 gadiem. Šis ir šis laikmets, mēs pārņemam to, ko zinām un kas šķiet mums derīgs, saglabājot to filozofiju un mīlestību pret dzimteni, dabu un saviem tuviniekiem. Tas ir tas tipiskais, kas latvietim piemīt. Lai tas būtu kaut dzīvoklī daudzstāvu mājā, arī tur šo svētku izjūtu var ienest, izpušķojot, izrotājot un veltot laiku pārdomām. Bet tam ir jānāk dabiski; tas būtu briesmīgākais – Jāņus svinēt pēc scenārija. Svarīgākais ir tam patiesi noticēt. Nevis rotāt māju tāpēc, ka jārotā, vai darīt kaut ko, jo tas rituālos aprakstīts, bet gan saprast un izlaist to visu caur sevi, – pārdomās dalās Līga.
AGRA VECKALNIŅA foto
