Tik biezu ledu uz ezeriem kā šogad neatceros. Neatceros arī tik savādu – kārtainu, trīs, pat piecas kārtas, starp kārtām sniegūdens. Tas tāpēc, ka bagātīgi sniga. Uzsnieg – sniega svars spiež uz ledu, pa spraugām virs ledus uzplūst ūdens, un sniegs samirkst, virsējā sniegūdens kārtiņa pārsalst, pēc kāda laika snieg atkal. Tāpēc šoziem ledus uz ezeriem veidojās ačgārni – uzsala no virspuses. Tieši šāds ledus gājējiem uz ezeriem ārkārtīgi bīstams, jo, uznākot siltām dienām, vienkārši izjūk.
Laivas agrākajos gados
Senie zvejnieki un vēl pirmskara Latvijā, kaut arī bija laivu meistari, nevienam īsti neuzticēdamies, laivas taisīja paši. Tikai no izmeklētiem, izžāvētiem dēļiem. Arī ne tā kā dažreiz tagad, liekot dēli blakus dēlim kā grīdai, bet gan pārlaižot dēļa maliņu pāri otram dēlim. Par plakandibenēm vispār nevarēja būt pat runa. Tikai šādām laivām bija stabila un viegla gaita pat jūrā, mazinot viļņu sitienus un ūdens šļakatu iekļūšanu laivā.
Agri pavasarī visur, kur vien dzīvoja zvejnieki, uznākot pirmajām siltajām un sausajām dienām, uz ugunskuriem uzlika nomelnējušus milzīgus katlus. Tajos karsa un virmoja koka darva. Ar šo darvu zvejnieki rūpīgi jo rūpīgi vairākkārt nozieda sauso laivu no visām pusēm, koku piesātinot ar pašas dabas produktu – koka darvu. Tikai šādi sagatavota laiva vasarā nekad ne izkalta, ne arī piemirka, bija vienmēr viegla un viegli vadāma. Arī pret pūšanu izturīga – parasti zvejnieks ar vienu un to pašu savu iemīļoto laivu brauca desmitiem gadu. Ar koka darvu pavasaros apstrādāja arī rupjāka linuma murdiem un vadiem paredzētos zvejas rīkus, tādējādi panākot, ka tie labi kalpoja pat karstajā vasarā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 07.04.2011.
Autors: ILMĀRS PURIŅŠ
