– Kopš dzīvojam Rīgā, daudzi no Madonas bijušā rajona teritorijas ir interesējušies par to, kā mums klājas. Paldies visiem, kas atceras Artūriņu! Zinu, ka daudzi vēl joprojām par zēnu aizlūdz, lai Artūriņam paliktu labāk. Tas stiprina un dod spēku turpināt cīņu ar diagnozi, – sirsnīgi teic Artūra Ivanova mamma Helēna Plāma.
Jau vairāku gadu garumā par Artūriņa likteni līdzi jūt daudzi jo daudzi Madonas reģiona iedzīvotāji. No dzimtās Cesvaines Artūrs ar brāli, māsu un mammu ir pārvākušies pie mammas uz Rīgu, taču interese par jaunumiem šai pusē nav mazinājusies, tāpat kā vietējo vēlme uzzināt vairāk par zēna gaitām Rīgā.
– Esam pārcēlušies uz Rīgu, lai Artūriņam būtu pieejama izglītība mājās, nevis internātskolā vai pansionātā. Vairāk uzturoties mājās, viņam ir mazāks risks saķert kādu vīrusu. Rīgā īrēju dzīvokli un strādāju bez brīvdienām – priecājos, ka vispār ir darbs, lai varētu visu apmaksāt. Bērnam ir veikta otrā gūžas operācija, tā ka abas gūžas tagad ir savestas kārtībā. Rietumu banka Artūram ir uzdāvinājusi mazo portatīvo datoru, lai viņš varētu pats mācīties. Artūram ir arī kompjuterizētie ratiņi, lai pats var visur pārvietoties. Rīgas 84. vidusskolā, kas nodrošina Artūram mājas apmācību, direktore pieteicās Eiropas struktūrfondu finansējuma apguvei skolas pārbūvei, lai varētu iebūvēt skolā liftu, pacēlājus un vajadzīgajās vietās paplašināt durvis. Pie tā visa šobrīd tiek strādāts, kas rezultātā dos Artūram iespēju vismaz pāris reižu nedēļā apmeklēt skolu un būt kopā ar saviem vienaudžiem. Katram bērnam ir svarīgi būt integrētam sabiedrībā, un man ir liels prieks, ka Artūriņu skolā bērni tik labi uzņem, ir ļoti draudzīgi un mīļi, piemēram, pavasarī viņi Artūram uzdāvināja pašu zīmētus zīmējumus. Artūrs pagājušā mācību gada laikā pabeidza divas klases ar izcilību, par ko skolā viņam iedeva diplomu. Arī pasākuma laikā vienaudžu attieksme pret Artūru bija vienkārši fantastiska, jāteic, ka tas ir rezultāts skolotājas ieguldītajam darbam bērnu savstarpējo attiecību veidošanā, par ko viņai liels paldies. Protams, Artūriņš ir vairāk mājas bērns, bet māsa un brālis jau ir lieli, tāpēc viņam gribas un patīk būt savu vienaudžu sabiedrībā, – pastāstīja Helēna Plāma.
21. jūlijā Artūram paliks 8 gadi, un savam vecumam zēns ir ļoti gudrs un intelektuāli attīstīts. Nu viņš runā jau trijās valodās – latviešu, krievu un angļu. Artūram labi padodas visi mācību priekšmeti, bet matemātika tomēr vislabāk. Arī mīļākā nodarbe palīdz asināt prātu – tas ir šahs. Pēc rakstura zēns esot kļuvis vēl amizantāks, koķetīgāks, foršāks, reizēm pat mammu ar savām visgudrajām replikām un jokiem mākot apklusināt. Helēna Plāma turpināja: – Par laimi, jau trīs gadus nav slimots un nemaz nezinām, kas ir bronhīts. Tāpat, uzreiz pēc tam, kad bijām pārvākušies uz Rīgu, par Artūru ieinteresējās ASV vēstniecība un noorganizēja mums ekskursiju uz Rīgas ostā piestājušu ASV flotes kuģi. Kā VIP persona Artūriņš tika uzaicināts arī uz ASV dienām Mežaparkā – starp daudzajām sabiedrībā pazīstamām personām viņš varēja justies kā ļoti svarīga persona.
Protams, vienai pašai cīnoties par to, lai Artūriņam tiktu viss nepieciešamais, nākas sastapties ar grūtībām. Pats lēmums doties uz Rīgu vien mums, lauku cilvēkiem, bija grūts. Bet dzimtajā pusē Cesvainē dēlam nevarēja sniegt nepieciešamo izglītību. Tas, ka strādāju bez brīvdienām un mums nav pašiem sava transporta, liedz mums kaut kur aizbraukt, kādā ekskursijā. Esam bijuši vien Vaivaros, un tur ar zēnu man palīdzēja mamma. Skaidrs, ka Rīgas steidzīgā dzīve sev līdzi nes daudz ko negatīvu, un mēs labprāt atgrieztos dzimtajā pusē, bet izskatās, ka pagaidām nav uz ko gaidīt, jo situācija valstī ir pārāk drūma un uz tās palīdzību nav ko cerēt – jācīnās vien pašiem. Taču mana motivācija ir Artūrs, viņš man dod spēku iet tālāk. Un šķiet, ka beidzot saredzam gaismu tuneļa galā – pagājušajā gadā Amerikā noslēdzās eksperimenti ar cilmšūnām, kā rezultātā ir ļoti liela iespējamība, ka Artūriņa diagnozi – spinālo muskuļu
atrofiju – varēs izārstēt. Mūsu pieteikums ārstēšanai jau ir reģistrēts, jau ir fiksēti dati par Artūru, un pēc kādiem 5-6 gadiem varētu pienākt mūsu kārta rindā. Protams, tas viss atkal saistīsies ar izmaksām, kā arī izārstēt to, ko slimība jau ir atstājusi, nevarēs nekad, bet mums vismaz ir cerība, uz ko tiekties, ka Artūrs kādreiz varēs patstāvīgi staigāt.
Artūram ļoti patīkot komunicēt ar cilvēkiem, tāpēc viņa mamma Helēna rosināja visus, kas vēlas uzzināt plašāk, kā Artūram klājas, nekautrēties un uzrakstīt viņam vēstulīti portālā draugiem.lv – zēns noteikti priecāšoties.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva
