Decembrī zemes virsa saņem vismazāko saules radiācijas daudzumu. Arī apmākušos dienu skaits decembrī ir vislielākais gadā – Latvijas austrumdaļā pat 25 dienas mēnesī. Saules spīdēšanas ilgums visīsākais visā gadā, vidēji saule spīd tikai nedaudz vairāk par 20 stundām mēnesī. Vismākoņainākais mēnesis. Vislielākais relatīvais gaisa mitrums – 85-90%.
Šajā gadā līdz 5. decembrim pieturējās salīdzinoši silts un mitrs laiks – turpinājās siltu gaisa masu ieplūde no Atlantijas. Par to, ka šie procesi ir lēni, liecināja biezās miglas.
Laikapstākļi, kaut arī ļoti lēni un pakāpeniski, sāka izmainīties ar 6. decembri. Sevišķi biezas miglas liecināja, ka no austrumiem ieplūstošās aukstākas gaisa masas virzās pavisam lēni. Tomēr temperatūra sāka pazemināties un šad tad nedaudz uzsniga.
Aukstās arktiskās gaisa masas turpināja ieplūst Baltijā. Īpaši auksts laiks pieturējās no 14. līdz 21. decembrim, temperatūrai dažās naktīs noslīdot arī zem -20°. Taču sniega joprojām nebija daudz – reti kur tā biezums sasniedza 15 cm.
Stāvoklis būtiski mainījās ar 22. decembri – sāka ieplūst siltākas un mitrākas gaisa masas ar rietumu vējiem. Siltākam gaisam saskaroties ar aukstāku, tas atdzisa, un liekais mitrums veidoja biezas miglas un bagātīgu snigšanu. Sevišķi daudz uzsniga 23. un 24. decembrī. Tik bieza sniega sega – ap 40 cm – dažkārt nesasniga pat pa visu ziemu.
Taču ar to ilgi gaidītās, tomēr negaidīti bargās ziemas pārsteigumi nebeidzās. Visu Austrumlatviju, īpaši Latgali, visvairāk 25. decembrī, piemeklēja ļoti spēcīga atkala, kas šur tur izvērtās par dabas katastrofu.
Tā kā atkala šoreiz kļuva par nopietnu problēmu, par to jāpastāsta vairāk.
Tā ir ledus kārtiņa uz horizontālām un vertikālām virsmām, kas veidojas galvenokārt vēja pusē. Atkala rodas, miglai nosēžoties, kā arī lietus laikā, ja temperatūra ir no 0° līdz -3°…-5°, kad pārdzisušie ūdens pilieni saskaras ar aukstajiem priekšmetiem vai zemes virsmu un sasalst caurspīdīgā ledus kārtā. Apledojums visbiežāk veidojas, kad ziemā pēc stiprāka sala, pūšot rietumu un, kā šoreiz, dienvidu virziena vējiem, ieplūst mitras un samērā siltas jūras gaisa masas. Līdzenumos apledojums ir visai reta parādība, bet Vidzemes un Latgales augstienes dienvidu nogāzēs – ne tik reta.
Atkala traucē satiksmi, slīdamības dēļ padarot ceļus bīstamus, noliec un pat lauž kokus, pārrauj elektrības vadus. Nekādi nespēju saprast, kāpēc ar tādu neatlaidību elektrības līniju tiešā tuvumā, pat virs vadiem, tomēr tiek saglabāti tie koki, kuri snigšanas un apledojuma laikā nenovēršami gulsies uz vadiem.
Autors: ILMĀRS PURIŅŠ
Cesvainē
