Ir pierādīts, ka cilvēks, būdama saprātīga būtne, spēj pielāgoties videi, dažādiem mainīgiem, to ietekmējošiem apstākļiem. Praksē ir pierādīts, ka cilvēka organismu var padarīt uzņēmīgu pret daudzām, tai skaitā indīgām, vielām, neradot būtisku kaitējumu veselībai. Izklausās pēc laboratorijas eksperimenta, vai ne? Lai cik dīvaini tas neliktos, pašlaik Latvijā notiekošais man atgādina tieši eksperimentu ar cilvēkiem. Proti, kā ir dzīvot nepārtraukti mainīgā vidē, kur informatīvajā telpā dominē tikai puspatiesības un pretrunas, nevis ticama informācija, kur likumdošana ir pakārtota atsevišķu cilvēku izpratnei par to, cik platam vai šauram ir jābūt visvareno šķēru griezienam pa mistisko finanšu drēbi, kur „force majore" nu jau ir tik mažorīgs, ka „sarkanās līnijas" kļuvušas vien par viegli pārraujamām lentītēm dižķibeles skrejceļā.
Ir viegli noskatīties un vērtēt, kad eksperiments notiek ar kādu citu, Pavisam cita sajūta ir pašiem, kļūstot par eksperimenta objektu, uz ko iedarbojas spēki, kas ir maz ietekmējami. Piekritīsiet, ka dzīves un lietu uztvere, atrodoties grimstošā kuģī vai atrodoties krastā un redzot, kā kuģis grimst, ir atšķirīga? Arī mums nu ir iespēja izbaudīt slīcēja lomu „kontrolētas slīkšanas apstākļos". Šādā brīdī līdztekus ar izdzīvošanu saistītu praktisku jautājumu risināšanai parādās arī eksistenciālas refleksijas: „kāpēc tas skar mani?", „viss taču bija tik labi", „likās, ka nupat, nupat dzīve ies uz augšu" utt. Patiesi, jautājums „kāpēc tas skar mani?" ir vietā, jo eksperimenta objekti bieži vien saņem sodu par citu neizdarību, paviršību vai ļaundarību. Pieļauju, ka šis ir viens no smagākajiem brīžiem, jo cilvēks, kas jūtas vainīgs, sodu vienmēr panesīs vieglāk nekā tas, kas tāds nejūtas. Bet, lai situāciju eksperimenta objektam padarītu vēl smagāku, viņam tiek rādīts, ka situācijas vaininieks nevis saņem sodu, bet turpina bezrūpīgi dzīvot, neizjūtot ne mazāko diskomfortu. Visi ir vainīgi, taču daži ir vainīgāki par citiem.
Mēs zinām, ka katram eksperimentam ir galējā robeža. To pārkāpjot, pētījuma objekts parasti nobeidzas. Par laimi, mēs esam cilvēki, un kā jau noskaidrojām, cilvēki māk pielāgoties, jo kļūst uzņēmīgi. Mēs varam paciest valdības melus, mēs varam pieļaut sociālo garantiju nogriešanu tiem, kam tās visvairāk nepieciešamas, mēs varam ar neviltotu prieku noskatīties, kā otram tiek atņemts vairāk nekā pašam, taču ir viena lieta, ko mēs nespējam. Mēs nevaram izlauzt būrim durvis un iekost tam, kas diendienā ar mums eksperimentē. Tam mēs esam par vājiem.
Autors: Egils Kazakevičs
