Laikā no 23. līdz 24. martam Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) Vidzemē saņēmis septiņus izsaukumus – piecus uz kūlas ugunsgrēku dzēšanu un divus uz glābšanas darbiem. Tai skaitā arī 23. martā kūlas ugunsgrēki tika dzēsti Ērgļu novada Ērgļos 500 kvadrātmetru platībā un Mārcienas pagastā – 100 kvadrātmetru platībā, informē VUGD. Savukārt laikā no 24. līdz 27. martam ugunsdzēsēji dzēsa kūlas ugunsgrēkus 0,5 hektāru platībā Madonas novada Praulienas pagastā un 300 kvadrātmetru platībā Varakļānu novada Varakļānos.
Kūlas ugunsgrēku skaits, degšanas platības un aktivitāte katru gadu ir atkarīga no laikapstākļiem un cilvēku apziņas. Ja ir mitrs un silts pavasaris, tad ātri izaug jaunā zāle un līdz ar to kūlas ugunsgrēku „sezona" nav ilga. Savukārt, ja ilgstoši nav lietus un ir vēss vai silts, pērnā gada zāle kļūst aizvien sausāka, tādēļ kūlas ugunsgrēku skaits un platības pieaug. Laiks, kad visbiežāk izceļas kūlas ugunsgrēki (pēc darba laika beigām) apliecina, ka kūlas dedzināšana ir tīša un apzināta.
VUGD atgādina, ka kūlas dedzināšana ir aizliegta un tā var apdraudēt cilvēku īpašumu, veselību un dzīvību, kā arī tā rada būtisku kaitējumu dabai. Diemžēl, kā novērojuši ugunsdzēsēji glābēji, sabiedrībā joprojām valda daudz mītu par kūlas dedzināšanu.
* Mīts: kūlas dedzināšanu ir iespējams kontrolēt. Patiesība: vēja un citu apstākļu ietekmē degšanas virziens var mainīties, liesmas var strauji izplatīties un pārmesties uz ēkām un tamlīdzīgi. Cilvēki neapzinās – jo garāka zāle, jo lielākas liesmas un līdz ar to nekontrolējamāks ugunsgrēks.
* Mīts: kūlas dedzināšana nenodara kaitējumu dabai. Patiesība: kūlas dedzināšana nodara būtisku kaitējumu dabai un tās bioloģiskajai daudzveidībai, iznīcina vērtīgus augus, kukaiņus un sīkdzīvniekus, putnu ligzdas. Vislielākais ļaunums tiek nodarīts, dedzinot kūlu lielās platībās un vēlu pavasarī vai pat vasarā, kad ir pamodušies gandrīz visi dzīvnieki, izveidotas putnu ligzdas, sadētas olas. Turklāt dedzinātas tiek arī putniem nozīmīgās mitrās pļavas, ezeru un upju palienes.
* Mīts: pēc kūlas dedzināšanas zeme kļūst vērtīgāka un auglīgāka. Patiesība: kūlas dedzināšana samazina sugu daudzveidību, un tās vienkāršojas. Pēc dedzināšanas virsroku gūst dažas bieži sastopamas graudzāles ar stipru sakņu sistēmu, kas sāk dominēt agrākās sugu daudzveidības vietā. Tādējādi izzūd retās vai tikai dabiskiem zālājiem raksturīgās sugas, bet dedzināšana, sadegot organiskajām vielām, rada arī mēslošanas efektu, kas dabiskai pļavai nav vajadzīgs. Kūlas dedzināšanas dēļ samazinās sugu daudzveidība, tas mazina dabas estētisko skaistumu – izzūd dažādas krāsas, smaržas un skaņas, ko rada floras un faunas daudzveidīgums.
* Mīts: dedzinot kūlu, ir iespējams cīnīties ar ērcēm. Patiesība: lai gan daļa ērču sadeg, taču to skaits nav liels, jo zāle vēl nav izaugusi un lielākā daļa ērču vēl nav aktīvas.
* Mīts: kūlas dedzināšana ir senlatviešu tradīcija. Patiesība: senajos ticējumos un lauksaimniecības aprakstos nav liecību, ka tā būtu pašmāju tradīcija. Turklāt bieži tiek pieminēts, ka zāles pat trūcis. Latviešiem savs zemesgabals bija svēts, tas tika izmantots pilnībā un apkopts rūpīgi, līdz ar to pavasaros uz laukiem sausās zāles nebija. Kūlas dedzināšana Latvijā sākās padomju laikos, to ieviesa iebraucēji.
28.03.2017.