– Daudziem produktiem sastāvā ir norādīts, ka to izgatavošanā izmantoti dabiskie saldinātāji. Cik zināms, viens no tiem ir stēvija, kas pēdējā laikā arī kļūst populārāka. Interesē uzzināt, kas ir šie dabiskie saldinātāji un vai tie tiešām ir tik nekaitīgi? – jautā laikraksta „Stars" lasītāja.
Atbildi lūdzām sniegt SIA „Madonas slimnīca" sertificētu uztura speciālisti Baibu Bērtiņu: – Salīdzinot visus dabiskos un arī mākslīgos saldinātājus, varu piekrist, ka pašlaik Latvijā un arī daudzviet Eiropā un pasaulē lielu uzmanību ir ieguvusi stēvija. Tas ir augs, ko mēdz dēvēt arī par medus zāli, kam piemīt cukura īpašības, proti, tas ir dabisks salduma avots. No stēvijas auga visvairāk izmanto lapas. No tām iegūst dabisku saldinātāju – stevizoīdu, no kura gatavo pulveri, izvilkumus, sīrupu, tabletes un tamlīdzīgi. Jāpiemin, ka stēvija nav Latvijā izplatīts augs, tās dzimtene ir Dienvidamerika (Paragvaja, Gviāna un Brazīlija). Pašlaik to kultivē daudzviet pasaulē, jo īpaši Japānā, Eiropā un citviet. Latvijā šo augu var audzēt telpās vai siltumnīcās, bet tam ir savas prasības, tāpēc gluži vienkārši uz lauka to izaudzēt tik viegli neizdosies.
Stēvijas saldums ir atšķirīgs no parastā cukura, tās garša ir īpatnēja, pie kuras ir jāpierod, jo tai ir savdabīgs rūgtumiņš. Stēvijai ir vairāki plusi:
* tā neietekmē cukura līmeni asinīs;
* pētījumos ir pierādīts, ka stēvija stimulē insulīna izdali;
* stēvija labvēlīgi iedarbojas uz aknām un aizkuņģa dziedzera funkcijām;
* tā stiprina zobu emalju (pretēji cukuram) un novērš kariesa attīstības draudus;
* šim augam piemīt arī antibakteriāla, pretvīrusu un pretsēnīšu iedarbība, tas spēj mazināt drudzi.
Stēvija nesatur ogļhidrātus, bet gan specifiskus glikozīdus, tāpēc tai nav kaloriju salīdzinājumā ar parasto cukuru, kam uz 100 g ir 387 kcal. Stēvijas glikēmiskais indekss ir 0, kas ir ļoti svarīgs fakts cilvēkiem, kuri seko līdzi savam cukura līmenim (cukurslimnieki).
Salīdzinot stēviju ar balto cukuru, ko iegūst no cukurniedrēm un cukurbietēm, tai ir vairāk plusu nekā mīnusu. Viens no mīnusiem varētu būt cena – produkti, kas satur stēviju, ir salīdzinoši dārgāki nekā parasto cukuru saturošie. Un tas varētu ietekmēt cilvēka izvēli par labu kādam citam produktam.
Ja nevaram atļauties stēviju, varu ieteikt izvēlēties nevis parasto cukuru, bet gan brūno cukuru, kas salīdzinājumā ar parasto cukuru ir mazāk attīrīts un nelielos daudzumos satur minerālvielas un vitamīnus. Vienīgi jāatceras, ka tā uzturvērtība ir ļoti līdzīga parastajam cukuram.
Vēl, protams, jāpiemin citi saldinātāji – „Canderel Refill", „Diamant", „Huxol" u. c., kuru sastāvu veido ķīmiski sintezētas vielas, kam ir samazināts kaloriju daudzums, ir pietiekams saldums, bet tie nav dabiski.
No dabiskiem saldinātājiem vēl varu ieteikt „Canderel green stevia". Tas patiešām ir pilnīgi dabisks produkts, gatavots no stēvijas auga.
Galvenais secinājums – ja nevaram atļauties iegādāties no stēvijas gatavotu saldinātāju, labāk tomēr censties iemācīties saldumu iegūt no augļiem (banāns, vīnogas u. c.) un žāvētiem augļiem (dateles, vīģes u. c.) un iztikt bez cukura un ķīmiski sintezētām vielām; protams, ja nav nekādu veselības problēmus. Jūsu veselība no tā būs tikai ieguvēja.
Informāciju par dažādajiem saldinātājiem apkopojis arī pavārs Mārtiņš Sirmais; kopā ar ieteikumiem par saldinātāju izmantošanu ēdienu gatavošanā viņš to publicējis „Rimi gardēžu" mājas lapā:
Cukurniedru cukurs
Vienā gramā cukura, tāpat kā medū, ir četras kilokalorijas. Cukurniedru un cukurbiešu cukurs labi šķīst, tāpēc ērti lietojams konditorejā un kulinārijā. Indijā ļoti izplatīts ir nerafinētais cukurs, kas iegūts no palmām vai cukurniedrēm, tā dēvētais jaggery. Šo cieto cukura masu izmanto dažādu mērču, čatniju un kariju saldināšanai. Tas nopērkams arī Latvijas veikalos.
Melase
Tas ir blakusprodukts, kas paliek pāri pēc rafinētā cukura izstrādes. Tā ir brūna sīrupveida masa. Lieliski piemērota, gatavojot maizi, cepumus, kūkas, kā arī dažādas sāļās mērces.
Medus
Medus ir senākais mūsu platuma grādos izmantotais saldinātājs. Medū ir daudz vērtīgo uzturvielu un antioksidantu. Lai medus nezaudētu šīs kvalitātes, ieteicams to pārlieku nekarsēt.
Fruktoze jeb augļu cukurs
Tējkarote fruktozes satur apmēram tikpat daudz kaloriju, cik cukurbiešu cukurs, taču fruktoze ir divtik salda, tādēļ, lai panāktu vēlamo salduma līmeni, to nepieciešams izmantot mazākā daudzumā.
Kļavu sīrups
Ziemeļamerikas ziemeļu daļas indiāņu atklāts saldinātājs, kas bagātīgs ar vērtīgām uzturvielām un antioksidantiem. Kļavu sīrupu iedala četrās kategorijās, sākot no gaišākā, kas iegūts no pirmajām pavasara sulām, līdz pat tumši brūnajam, kas vārīts no vēlā pavasarī iegūtām cukurkļavu sulām. Plaši izmanto gan kulinārijā un konditorejā, gan vienkārši kā saldinātāju pie pankūkām vai tējas. Kļavu sīrups slavens gan ar savu īpašo garšu, gan izteikti antibakteriālajām īpašībām. Tas kļuvis par īstu kultu ne tikai Kanādā, bet arī visā pasaulē.
Kļavu cukurs
Tas tiek iegūts no cukurkļavu sīrupa, vārot to, līdz viss ūdens izgaro un paliek vien cukura kristāli. Šis ir izcils cukurniedru un cukurbiešu cukura aizstājējs.
Stēvija
Šis par cukuru daudzas reizes jaudīgākais saldinātājs jau vairāk nekā tūkstoš gadu tiek lietots uzturā Dienvidamerikā. To iegūst no Dienvidamerikas auga stēvijas. Tai nav ne kaloriju, ne ogļhidrātu – 100% dabisks produkts. Daudzkārt saldāka par cukuru, taču tā ir ne visai labi piemērota konditorejai, drīzāk mērcēm. Stēvijas lietošanas tradīcijas sniedzas gadu tūkstošiem senā vēsturē. Augu izsenis uzturā lietoja senie Dienvidamerikas iedzīvotāji, gan košļājot tā lapas, gan saldinot tēju un izmantojot ēdienu gatavošanā.
Pastāv arī agaves nektārs, kukurūzas sīrups, dateļu cukurs, palmu sīrups, auzu iesala sīrups, kas Latvijā nav tik izplatīti, tikmēr brūno rīsu sīrups skaitās kā viens no piemērotākajiem cilvēka uzturam, jo satur daudz dažādu cukuru, kas organismā tiek absorbēts daudz lēnāk.
Runājot par mākslīgajiem saldinātājiem, izšķir divus veidus:
Saharīns
Šis ir pirmais mākslīgais saldinātājs. Tas tika netīšām atklāts 1879. gadā Vācijā. Tā kā Pirmajā pasaules karā izveidojās milzīgs cukura deficīts, cilvēki arvien vairāk uzturā sāka izmantot saharīnu, tā tas turpinājās līdz pat 60.-70. gadiem, kad tika atklāts, ka tas var radīt būtiskas veselības problēmas.
Aspartāms
Arī šo 1965. gadā atklāja nejaušības pēc. Aspartāms ir 200 reižu saldāks par cukuru, nesatur kalorijas; tiesa, zinātnieki vēl diskutē par aspartāma nekaitīgumu cilvēka organismam.
10.03.2017.