Žurka… Nu neskan jauki. Piemēram, ja tevi tā nodēvē. Taču žurkulītis, žurciņš – tas jau skan mīļāk. Un tie, kuri iepazinuši mīļa mājas žurkulīša dabu, šajos dzīvniekos iemīlas. Piejaucēta žurka mājās ir kā bērns – ar saviem niķiem, savu raksturu un, protams, prieku saimniekam.
Žurkas mēdz iedalīt divās kastās – riebonēs, kuras kaut ko mājās grauž un pa miskastēm dzīvojas, un mīļumos, kas dzīvojas pa māju un… arī grauž visu, kas pa zobam pagadās, taču saviem mīļajiem cilvēkiem bučas dod… Īstenībā žurku sugu ir daudz vairāk.
Divas kastas
Latvijā savvaļā sastopamas apmēram 20 grauzēju sugas. Grauzējiem piederīgi dažnedažādi dzīvnieki – gan peles, gan žurkas, gan izmedītais un atjaunotais lāsts bebri, gan pat lidvāveres.
Savvaļā Latvijā dzīvo gan pelēkās, gan melnās žurkas. Melnās žurkas atšķiramas pēc astes – tā ir garāka par ķermeni. (Krāsa var būt līdzīga pelēcēm.) Melnās žurkas tāpat kā pelēces ir sinantropa (vienkāršāk sakot – ar cilvēkiem dzīvojoša) suga, taču to nav daudz. Melnules sastopamas galvenokārt Vidzemē un Latgalē. Tās ir īstenas mājinieces – reti kad pamet mājas. Pelēces gan dzīvojas un labi jūtas pat laukā. Melnules ir veģetārietes (bauda arī piena produktus), bet pelēces ir visēdājas, kas nekautrējas iecirst zobus gaļā. Melnās žurkas nebaidās arī pasirot ārpus mājas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 12.01.2008.
Ziņas avots: portāls TVNET