Pirms neilga laika, uzzinot, ka savā dzimtajā pusē Madonā atgriezusies kādreizējā LTF Madonas nodaļas koordinācijas centra vadītāja Velta Līvija Miķelsone, aicinājām viņu atcerēties notikumus pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta, taču intervijā apzināti nepieskārāmies viņas tālākajām dzīves gaitām.
Pārceļoties uz dzīvi Rīgā, Velta kardināli mainīja savu nodarbošanos, izveidoja iepazīšanās dienestu „Skārleta" un arvien vairāk pievērsās kādai tolaik Latvijā ne īpaši izplatītai praktiskās psiholoģijas nozarei – socionikai, kam pamatus licis jau
K. G. Jungs. Velta pati smejas, ka šāds ceļš – palīdzēt citiem cilvēkiem atklāt pašiem sevi – viņai esot jau paredzēts pēc astroloģiskās kartes. Šobrīd viņa ir socionikas maģistre, beigusi Kijevas starptautisko socionikas institūtu un labprāt dalās savās zināšanās ar citiem.
– Par ko stāsta šī zinātne – socionika?
– Ļoti vienkāršotā valodā var teikt, ka socionika ir zinātne par 16 atšķirīgiem rakstura tipiem un attiecībām starp viņiem. Dažādi cilvēki pasaulē saņemto informāciju sevī pārstrādā un izdala 16 atšķirīgos veidos. Šīs atšķirības ienes pasaulē daudzveidību, krāsainību. Saderīgā ģimenē tā ir saliedētība, savstarpēja izpratne un mīlestība mūža garumā. Bet nesaderīgu tipu ģimenē rada domstarpības, ienes strīdus, jo abi gan redz vienu ainu, taču raksturo atšķirīgi.
– Vai socioniku pielieto, tikai noskaidrojot savu tipu un izprotot attiecības ar otru cilvēku?
– Par laimi, socionika atbild uz ļoti daudziem jautājumiem, ar kuriem cilvēkam jāsaskaras. Man šķiet – gandrīz uz visiem.
Varam sākt ar bērna piedzimšanu. Bieži vecāki netiek galā ar savas atvases audzināšanu. Salīdzinājums rodas tad, kad ģimenē ir vairāki bērni, kad vecāki saka – divi bērni kā bērni, bet trešais – spītīgs, nepaklausīgs, dara pretēji, kā viņam tiek mācīts. Atliek noskaidrot sociotipu vecākiem un bērnam, lai saprastu, kā rīkoties.
Nākamais solis – profesijas izvēle jaunietim. Socionika atklāj, ka cilvēkam informācijas apmaiņa noris pēc zināmām un noteiktām likumsakarībām. Pēc šīm likumsakarībām cilvēks izvēlas profesiju, darbu, draugus un pat mīlestības partneri, dzīvesdraugu. Ir ļoti svarīgi tieši šobrīd izvēlēties pareizo – tipam atbilstošo profesiju, gan tādēļ, ka studijas dārgi maksā, gan tādēļ, ka, studējot neatbilstošā jomā, no cilvēka sanāk vājš, mazproduktīvs speciālists. Bez tam, strādājot rakstura tipam neatbilstošu darbu, cilvēks ātrāk nogurst, kļūst neapmierināts ar dzīvi un pat sāk iemantot hroniskas slimības.
Nākamais solis – darba grupas veidošana, uzsākot patstāvīgu biznesu. Cilvēka uzvedība bieži ir atkarīga no tiem cilvēkiem, ar kuriem viņš ir kopā. Un arī darba panākumi no tā ir ļoti atkarīgi. Ir nepieciešams piemeklēt savam tipam saderīgu un atbilstošai profesijai piemērotu darbinieku. Tikai tad darbs nesīs gaidītos augļus. Piemēram, ja par grāmatvedi jūs iestādē pieņemsit loģisko sociotipu, jūs būsit ieguvējs.
Vēl viens faktors – veidojot ģimeni, ļoti svarīgi atrast tādu partneri, ar kuru nebūs jāšķiras, kurā nebūs jāviļas. Daudzi jautā – vai tiešām, arī partneri izvēloties, jāskatās grāmatā, kā pēc receptes? Jā, noteikti! Mēs taču dzīvojam tik modernā laikmetā, ka nav problēmu plānot dzīvi pat kosmosā. Taču cilvēki attiecību jomā joprojām grib dzīvot kā pirms vairākiem gadsimtiem. Ir pienācis laiks pārorientēties! Pēc socionikas ieteikumiem, atrodot saderīgu partneri, nebūs jāpiedzīvo šķiršanās sāpes.
– Kā to panākt?
– Socionika ir zinātne, kura apvieno visu pasaules informāciju un saspiež miljons reižu. Tā nepieciešama visiem. Tā ir jāievieš augstskolās, arī vidusskolās, un ir nepieciešama zināšanu translācija kultūrā. Pasaule vairs nevar novērsties no socionikas. Tās aizsākumi reģistrēti jau sešdesmito gadu beigās.
– Tātad, jūsuprāt, ja jau jaunietis būs apguvis socioniku, viņš kļūs veiksmīgāks?
– To varu viennozīmīgi apgalvot! Līdz brīdim pirms socionikas ienākšanas cilvēki nemācēja regulēt attiecības ar pārējiem. Bet šodien ir dzimusi zinātne, kas palīdz risināt savstarpējo attiecību noslēpumus, profesijas izvēli, darba grupu veidošanu utt. Pat valsts ierēdņus, lielu iestāžu vadītājus izvēloties pēc socionikas principa, tauta un valsts tikai iegūs. Īpaši svarīgi tas ir tieši tagad, kad pasaule pārpludināta ar nenormālu daudzumu informācijas, ko jāspēj analizēt, atsijājot nevajadzīgo. Cilvēkiem ir nepieciešams palīdzēt.
– Jūs pieminējāt ģimeni ar vienu kaprīzo bērnu, vai tādu bērnu var pāraudzināt?
– Sociotips cilvēkā iedzimst jeb, pareizāk, veidojas jau mātes organismā. Un sociotips, tāpat kā asinsgrupa, dzīves laikā nemainās. Uzzinot nepaklausīgākā bērna tipu, var mīkstināt attiecības ar viņu, audzināt demokrātiskāk līdz brīdim, kamēr viņš atstāj radītāju ģimeni. Spilgti tīnim rakstura tipa iezīmes sāk parādīties jau no 10-12 gadu vecuma. Parasti tādiem vecākiem es iesaku pusaudzi sūtīt pēc iespējas ātrāk mācīties uz kādu arodskolu, ko var izdarīt jau no 14 gadiem. Kad vecāki tiksies ar viņu retāk, attiecības normalizēsies. Nekādā gadījumā tāds pusaudzis nav ietekmējams ar emocionālā spiediena izdarīšanu vai vardarbīgi. Tas tikai pasliktinās situāciju.
– Bet kas tad īstenībā ir savstarpējās attiecības?
– Par savstarpējām attiecībām var runāt tikai tad, ja saskarsmē piedalās tikai divi cilvēki. Ja ir 16 sociotipi, tad pastāv arī 16 dažādas, pat kardināli atšķirīgas attiecības starp viņiem. Un aprakstu par tām, tāpat kā sociotipa raksturojumu, sniedz socionika.
– Kas otrā cilvēkā, jūsuprāt, tiek meklēts?
– Katrs no 16 tipiem otrā cilvēkā meklē atšķirīgus kritērijus. Vieniem tas asociējas ar cilvēka nākamo profesiju, citiem svarīgi zināt, par ko viņš jau ir kļuvis. Cik nopietns vai nenopietns viņš ir? Vai viņam var uzticēties? Kas viņā pozitīvs un kas peļams? Vai viņš ir laimīgs, apmierināts ar dzīvi? Kas es esmu tam otram cilvēkam, un kas viņš būs man?
– Jūs teicāt, ka divu atšķirīgu cilvēku savienojums ir visveiksmīgākais?
– Jā. Tādēļ, ka katrs no otra gaida un gūst atšķirīgu informāciju, tādu, kura viņam šķiet nepieciešama un ir viegli pieņemama, kā arī tiek pasniegta tā, lai būtu saprotama. Vienojošais ir informācijas pasniegšanas un tās pārstrādes veids. Tas arī ir harmonisku attiecību noslēpums. Bez tam dabai izrādījies izdevīgi sadalīt visus 16 sociotipus četrās grupās (kvadrās), un katra grupa savā jomā ir talantīga. Izrādās, ka viena grupa labi izprot vienu jomu, otra – pilnīgi citu. Vissaderīgākie ir vienas kvadras sociotipi, kurā meklējams arī dzīvesdraugs – duālais.
– Vai pēc ārējām pazīmēm arī var atšķirt sociotipu?
– Jā, pieredzējis socionikas speciālists to iemanās ieraudzīt samērā ātri. Viena sociotipa cilvēki ir ļoti līdzīgi gan pēc ķermeņa uzbūves, gan manierēm, žestiem, uzvedības, ieradumiem, tikumiem, arī ģērbšanās tendencēm. Bet cilvēku redzēt no ārpuses vien ir par maz, nepieciešams saprast, ar ko cilvēki līdzinās viens otram un ar ko viņi atšķiras. Kā viņi spēj viens ar otru sarunāties, atrast pieeju otram. Šim nolūkam bija nepieciešams veidot matemātiskos psihes modeļus, ko paveica lietuviešu pētniece, socionikas pamatlicēja Aušra Augustinavičūte, kas psiholoģijai piesaistīja matemātisko modeli un savienoja socionikas metodes ar psiholoģiju.
– Vai jūs profesionāli darbosities arī Madonā?
– Jā, noteikti. Esmu nokļuvusi jaunā vidē, jo sadzīves ziņā viss it kā jāapgūst no jauna. Ceru gūt daudz jaunu kontaktu, esmu iecerējusi pulcināt kopā cilvēkus, kuri vēlas uzzināt kaut ko vairāk par socioniku. Un joprojām vientuļie mani lūdz piemeklēt parteri, tādēļ izņēmuma kārtā turpināšu darboties arī šajā jomā. Ir iecerēts izstrādāt dažādus zinātniski pētnieciskos darbus. Tā ka priekšā ražens darba lauks.
Mani nepamet doma pēc iespējas kādam palīdzēt. Tātad, ja esmu gatava palīdzēt, esmu pietiekami stipra. Es būtu lepna, ja mana dzimtā novada vidusskolas 12. klašu jaunieši apgūtu socioniku. Tā būtu pirmā vidusskola Latvijā. Esmu ar mieru mācīt, taču jābūt interesentiem, kuri to vēlas.