Ierodoties z/s un viesu mājās „Ielāpi" Vestienas pagastā parastā darbdienas vakarā, mūs sagaida bagātīgi klāts galds ar pīrāgiem, kūciņām un pat kliņģeri, ko visu sarūpējusi RITA ROZENTĀLE ar savu lielāko palīgu virtuvē – dēlēnu Mārtiņu. Viņi jau laikus pirms Ziemassvētkiem sacepuši arī karamelizētas piparkūkas, lai izmēģinātu nesen noskatītu recepti.
Kad jautāju, pa kuru laiku gan to visu var paspēt sacept un vēl tik skaisti noformēt, Rita noteic, ka tas prasījis vien četru stundu darbu iepriekšējā vakarā.
– Protams, lai to visu tik ātri izceptu, nepieciešams neliels treniņš. Vienu laiku ļoti bieži cepu tortes – bijām iecienījuši medus torti, ja sagribējās ko vieglāku – jogurta torti. Ir bijis, ka kāds atbrauc ciemos un ir izbrīnīts, kā var darba nedēļas vidū mājās būt pašcepta torte. Nav jau tā, ka tas notiktu katru dienu, bet, ja man uznāk iedvesma, varu pie plīts nostāvēt kaut visu dienu, – viņa atzina.
„Ielāpos" esam viesojušies jau iepriekš, taču toreiz vēl nenojautām, cik lieli kulināri ir šo māju iemītnieki. Kopā saimniecībā dzīvo četras paaudzes – Rita ar vīru un dēliņu Mārtiņu, vīra vecāki un Mārtiņa vecvecmāmiņa, un katrs ģimenes loceklis reizi pa reizei pagatavo ko garšīgu. Vīramātei patīk un padodas gatavot dažnedažādus salātus, savukārt Ritai – konditorejas izstrādājumus. Viņa labprāt eksperimentē ar saldajiem ēdieniem. Rita pastāstīja: – Protams, ieskatos pavārgrāmatās vai rakstos ar receptēm, bet bieži izdomāju, ko vēl citu klāt varētu pielikt vai kādu sastāvdaļu pamainīt.
No otrajiem ēdieniem man ļoti garšo un patīk gatavot lazanju, kāpostu tīteņus, griķus ar aknu mērci un tamlīdzīgi.
Pīrādziņu un kūku cepšana virtuvē man padodas un patīk vislabāk. Tas laikam arī ir pirmais, ar ko sāku savus soļus ēst gatavošanā. Mācījos no mammas, dažas receptes, kas aizgūtas no mammas, vecmammām, izmantoju vēl šodien, vien esmu veikusi dažas izmaiņas sastāvdaļās. Mans lielais palīgs virtuvē ir dēls Mārtiņš, kas savu reizi palīdz gan mīklu samīcīt, gan kūkas garnēt utt. Mīklu visiem konditorejas izstrādājumiem taisu pati, izņemot kārtaino mīklu, ko nekad neesmu mēģinājusi.
Neatceros nevienus svētkus, kad galds būtu saklāts tikai no jau gataviem, nopirktiem ēdieniem. Vienmēr ir kaut kas pašu gatavots. Varbūt kādu reizi nav laika izcept torti, bet tad noteikti salāti, otrie ēdieni būs pašu gatavoti.
Rita Rozentāle arī atklāja dažus novērojumus, gatavojot konditorejas izstrādājumus: – Pīrāgu cepšanā esmu izmantojusi dažādus miltus, sākot no lētākajiem līdz pat dārgākajiem. Es garšas ziņā nekādu atšķirību nesaskatu, varbūt no lētākiem miltiem tas pīrādziņš vienīgi pelēkāks izskatās. Nesen konstatēju, ka ārvalstīs ražots raugs īsti neder rauga mīklai – tik labi nerūga, arī garša bija citāda. Tāpēc pieturos vien pie Latvijā iecienītā „Maizes rauga". Saimniecībā turam govis, tāpēc piens ir pašu.
Sviestu gan reti sakuļam, tāpēc pīrāgu cepšanai tas biežāk tiek iegādāts veikalā. Piemēram, es pirmā no kolēģēm pamēģināju safrānu, ko lieku pie kliņģera vai gaļas ēdieniem. Taču tas ir dārgs prieks, tāpēc atradu aizvietotāju – kurkumu. Varbūt aromāts nebūs gluži tas pats, bet krāsa – gan. Safrāns maksā kādus trīs latus par pusgramu, bet kurkumas paciņa – pārdesmit santīmu.
Ar savām kolēģēm Rita bieži apmainās idejām un receptēm, reizēm pat tiek rīkoti tādi kā tējas vakari. Tāpat vienmēr jubilejās, svētkos galdā liek pašu sarūpētu mielastu. Katra atnāk ar kādu burciņu no pagraba, pīrādziņiem vai ko citu un izstāsta – ko un kā nu kura gatavo.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 18.12.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto