Nesen ģimenes draugi, pārnākot mājās, piedzīvoja nepatīkamu pārsteigumu – plīsusi tā saucamās „čūskas" jeb dvieļu žāvētāja savienojuma vieta. Savukārt kolēģe, plānojot remontu savā vannasistabā, no santehniķa saņēmusi padomu neizvēlēties kapara caurules un būt uzmanīgai ar „čūskas" uzstādīšanu. Kas tieši jāņem vērā un kāpēc santehnika vannasistabā mēdz pievilt – konsultēja Madonas santehniķis Jānis.
Lai „čūska" nepilētu
Viņš piekrīt, ka tekošs savienojums pie „čūskas" ir problēma, kas nezināmu iemeslu dēļ jo īpaši aktuāla kļuvusi pēdējā gada, pusgada laikā. „Cilvēki zvana vai, atnākot labot ko citu, redzu, ka uz pieslēguzgriežņa ir uzaudzis „korallis". „Pilēja, tagad vairs nepil," paskaidro mājokļa saimnieks un par izaugušo „koralli" īpaši nebēdā. Principā tomēr tas ir savienojuma bojājums, kas jebkurā brīdī var kļūt nedrošs un plīst. Ja savienojums ir sācis pilēt, nedrīkstētu kavēties – tas ir jāpārpako vai jāmaina, lai izvairītos no (ļoti iespējamiem) lielākiem izdevumiem," iesaka santehniķis ar vairāk nekā 10 gadu darba pieredzi.
Viņš novērojis, ka šobrīd santehnikas un būvniecības veikalos pārsvarā tiek tirgotas „čūskas", kas komplektā jau ir ar pieslēguzgriezni – savienojumu pie caurules. Tas ļoti rūpīgi jānopako ar pakulām vai speciālo santehnikas diegu, tomēr gan Jāņa, gan citu santehniķu novērojumi liecina, ka pārsvarā gadījumu šāds savienojums sāk tecēt tāpat, tas ir jāpārpako teju vai reizi pusgadā. Kāpēc tā? Jānis atbild: „Domāju, tās ir šādu (kas nāk konkrēti līdzi „čūskai" jau komplektācijā) pieslēguzgriežņu konstrukcijas nepilnības. Bet var sakombinēt – paņemt jebkuru „čūsku", noskrūvēt pieslēguzgriezni vai nopirkt „čūsku", kam galos nav sava pieslēguzgriežņa, bet tikai vītnes. Tad pieslēguzgriezni var nopirkt pats – parasto (tā saucamo amerikanku), kas ir ar gumijas blīvi, vai konusa sablīvējumu. Tiem nekādas pakulas nevajag. Stāvvadu un „čūsku" tad savieno ar šādu pieslēguzgriezni. Jā, tie ir papildu izdevumi, viens šāds pieslēguzgrieznis maksā ap 10 eiro, un „čūskai" tie nepieciešami divi."
Tāpat esot klienti, kuriem nav pieņemams parastā savienojuma izskats. Ja „čūska" ir spīdīga, parastais pieslēguzgrieznis nedaudz atšķiras pēc nokrāsas un faktūras. Turklāt amerikanka ir samērā paliels uzgalis, kamēr oriģinālais pieslēguzgrieznis ir ar gludu, skaistu pāreju. „Bet tā ir izvēle – starp estētiskumu vai tekošu pāreju…" speciālists noteic.
Vēl pastāv variants specializētos Rīgas veikalos (diez vai Madonā izdosies atrast) uzmeklēt „čūsku" ar citu pieslēguzgriežņu tehnoloģiju. Jānis iesaka: „Ja „čūska" nepieciešama tikai dvieļu žāvēšanai, uzstādīt nevis „čūsku" izlocītas caurules formā, bet tieši dvieļu žāvētāju jeb tā dēvēto „zviedru sienu". Tiem gan savienojums jau komplektācijā ir vai nu eirokonuss, vai amerikanka. Šie savienojumi tiešām laika gaitā sevi jau ir pierādījuši, tie ir drošāki un arī vienkāršāki montāžā."
Stāvvads – tērauda vai plastmasas
Vēl kāda problēma, ar ko savā darbā jāsastopas arvien biežāk, ir plīsušas karstā ūdens kapara caurules. Santehniķis skaidro sīkāk: „Ļoti bieži, taisot remontu vannasistabā, cilvēki izdomā nomainīt vecās caurules un stāvvadu – veco tērauda stāvvadu nomaina pret kapara stāvvadu, uz tā vēl uzliek „čūsku". Jāuzsver, ka runa ir par karstā ūdens, nevis apkures stāvvadiem (ir mājas, kur „čūska" tiek sildīta no apkures stāvvada – ar tām turpmāk minētā problemātika nesaistās). Arī izvadus, līkumus uz „čūsku" sataisa no kapara. Nu jau pēdējos gados tas jo īpaši ir novērots, un katrs sevi cienošs santehniķis zina, ka uz karstā ūdens, jo sevišķi, kam ir cirkulācija, kapara caurules neliek.
Kapara caurules pagaidām nezināmu, neizpētītu iemeslu dēļ no iekšpuses tiek „saēstas". Vieni uzskata, ka tā ir reakcija ar cinku, cinka veidgabaliem, kas tiek izmantoti, iespējams, siltummezglā. Citi teic, ka tā ir reakcija no „dzīvā ūdens". Apkures sistēmā ūdens netiek nemitīgi papildināts – cirkulācija ir, bet skābeklis tam klāt netiek, līdz ar to ūdens it kā ir „miris", tas ir tehniskais ūdens. Savukārt karstais ūdens tiek papildināts, tas cirkulē, iespējams, tas arī „saēd" šīs caurules no iekšpuses. Turklāt visbiežāk tas notiek kapara caurules līkumos. Iespējams, kaut kādā veidā pamainījies lodalvas sastāvs vai pašas kapara caurules kvalitāte. Varbūt tas saistīts ar to, ka dažos siltummezglos, lai no iekšpuses neaizkaļķojas karstā ūdens caurules (pēc novērojumiem, karstais ūdens „izmet" daudz vairāk kaļķa, nekā aukstais), tiek izmantotas mīkstināšanas metodes. Daži uzskata, ka pie vainas ir paša ūdens kvalitāte, tomēr „Madonas ūdens" piegādātais ūdens iekļaujas visos parametros. Jā, tas ir ciets, bet vai kaļķis varētu saēst caurules? Tad kāpēc tas nesaēd aukstā ūdens caurules? Viedokļi ir dažādi, neviens no tiem pagaidām nav īsti pētīts un pierādīts. Katrā ziņā, mainot karstā ūdens stāvvadus, tos ieteic mainīt vai nu uz tērauda, vai plastmasas caurulēm, nevis kapara."
Plastmasas un karsta ūdens savienojums tīri psiholoģiski neraisa uzticību, tomēr speciālists iedrošina – plastmasas caurules stāvvadam tieši šādam mērķim ir paredzētas. To iekšpusē ir alumīnija slānis, kas iztur 90 grādu ūdens siltumu, un, kā zināms, pēc esošās likumdošanas netiek padots par 55 grādiem karstāks ūdens. „Tā ka plastmasas caurule savu funkciju pildīs un šādu karstumu izturēs. Vai arī, kā minēts, var izvēlēties tērauda stāvvadu, bet noteikti ne kapara."
23.03.2018.