Pirms sastopam pašu saimnieci – NADĪNU RIKVEILI -, pirmais, ko sajūtam, ir tikko ceptas rabarbermaizes smarža. Līdzīgi kā par Ziemassvētku atnākšanu liecina piparkūkas, tā par siltāka gadalaika iestāšanos – plātsmaizes.
– Viss sākas pavasarī – tad salapo koki, zied ābeles un ķirši, dārzos sējam un stādām dārzeņus, kas tiks likti galdā visu cauru gadu. Es esmu no tās paaudzes, kam vajag pašu audzētu un kas neies uz veikalu pirkt, teiksim, itāļu dilles. Vasarā ar draugiem bieži rīkojam piknikus – grilējam gaļu, galdā ceļam svaigus dārzeņus. Tā jau sanāk, ka katrā gadalaikā ir savi ēdieni – ziemā vairāk vāru zupas, vasarā esmu iecienījusi salātus, grilētu gaļu. Jāteic paldies vācu draugam Pēterim, kas mums uzdāvināja grila komplektu, ko tagad ļoti bieži izmantojam, – stāsta Nadīna Rikveile. Viņa ir dzimusi un augusi Gulbenē, bet šogad apritēs 25. gads, kopš viņa ar vīru Viesturu un ģimeni dzīvo Praulienā. Nadīna turpina: – Uz Madonas pusi ar vīru Viesturu pārcēlos tādēļ, ka viņš šeit atrada skolotāja darbu Praulienā. Ar Madonu un reģionu ļoti lepojos, ar tās sakoptību, atjaunotajām, jaunuzceltajām ēkām – to labprāt rādu ciemiņiem, kas pie mums atbrauc. Dzīvojam kopā ar vīramāti, un ģimenē valda perfekta darbu dalīšana – es gatavoju ēst, viņa parasti mazgā traukus, savukārt Viesturam patīk kārtot māju. Tas ir labi, ka katram patīk citādāka veida darbiņš – katram savs.
Gan siltos, gan aukstos ēdienus
Madonas novada sociālā dienesta aprūpētāja Nadīna ir prasmīgs pavārs virtuvē, viņa prot pagatavot gan siltos, gan aukstos ēdienus, gan kūkas, gan saldos ēdienus. To viņa, visticamāk, apguvusi no mammas, kas savulaik bijusi laba saimniece, palīdzējusi viesībās un svētkos klāt galdus. Jautāta, vai arī Rikveiļu ģimenes bērni ir pārmantojuši spēju vai vismaz interesi uz ēst gatavošanu, Nadīna Rikveile atbild: – Ģimenē ir divas meitas (viena dzīvo Rīgā, otra – Lisabonā) un divi dēli (viens Anglijā strādā, jaunākais vēl dzīvo ar mani un vīru). Abi dēli ir ļoti saimnieciski – vecākais dēls Jānis ir pat ņēmis talkā interneta receptes, lai mūs sagaidītu mājās ar siltām un neikdienišķākām vakariņām. Mazais Miķelis kopā ar māsu Solveigu bija cepuši ābolmaizes, un viņiem labi sanāca. Katrā ziņā jaunieši nepieturas tik ļoti tradīcijām kā mēs, vecāki.
Piemēram, mājās stāvēja maizes krāsniņa, kas nebija izmantota ne reizi, bet Jānis atrada recepti, un, pa nakti skatoties hokeju, no rīta brokastīs bija svaigi cepta maize. Meitas Jolantas draugam ļoti patīk gatavot vakariņas. Kad viņi atbrauc ciemos, man ir, no kā pamācīties, jo vismaz 2-3 ēdienus viņš uztaisa portugāļu gaumē. Mūsu veikalos gan bieži vien nevar nopirkt specifiskās garšvielas, šeit nez kāpēc vairāk populārs ir universālais garšvielu maisījums. Bet tas ēdienu padara vienveidīgu, tāpēc arī pati esmu sapirkusi dažādas garšvielas, kas piemērotas attiecīgam ēdienam, – to es iemācījos no meitas drauga. Tādā veidā ir iespējams dažādot savu ēdienkarti.
Tāpat arī ceļojot, uzzinot par citu valstu kultūru, virtuvi, mājās var pārvest lieliskas receptes. Piemēram, latvieši ir ieraduši rīsus vārīt, bet uzzināju, ka tie mazāk saķep un garšo labāk, ja tos apcep uz pannas. Eļļā apcep gaļu, sīpolus, burkānus, papriku, piparus, pieber sāli un turpat eļļā apcep arī rīsus. Pēc tam uz vienu glāzi rīsu lej glāzi ūdens (var nedaudz vairāk). Šādā veidā rīsi ir gatavi daudz ātrāk nekā parastajā plovā. Var arī taisīt rīsus atsevišķi bez gaļas – eļļā apcep sīpolus, ķiploku, pieber garšvielas, apber rīsus un pielej ūdeni. Kad rīsi uzbrieduši, pieber nedaudz safrāna.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 29.05.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto