Līdzīgi kā cilvēkiem, kas ik pa laikam dodas pie friziera ieveidot vai nogriezt matus, arī kokiem vēlams pielabot “frizūru” vai pieteikt arborista vizīti, jo ne visi darbi ir paveicami pašu spēkiem.
Arborists Kārlis Kumsārs, kuram vectēvs bijis mežzinis un bērnība pavadīta mežā, uzskata, ka viņa ceļš līdz šai profesijai likts jau zemapziņā. Kad mantojumā tika pārņemta zeme ar palielu meža īpašumu, tika apgūtas daudzas lietas par mežu. Taču, kad bijusi vajadzība izkopt kādu kļavu, sazinājās ar paziņu Daini Kreili, kas bija ieguvis arborista izglītību. Kārlis Kumsārs atceras: – Skatījos, ko un kā viņš dara, un sapratu, ka es arī to darīšu, tikai nav zināms kad. Pēc vairākiem gadiem, kad vēl stādāju televīzijā, kas aizņēma ļoti daudz mana laika, radās vajadzība biežāk būt mājās, tādēļ meklēju informāciju un atradu, ka ir tālākizglītības programma kļūšanai par arboristu. Tā arī aizgāju mācīties par arboristu un tā arī paliku.
Arborista palīdzība
Situāciju, kad vajadzīga arborista palīdzība, ir daudz un dažādu. Klasiskākā situācija ir par bīstamajiem kokiem, kas aug pie mājas vai kādas infrastruktūras, piemēram, elektrolīnijas, kur netiek klāt tehnika un ir nepieciešams roku darbs. Viss šis darbs notiek ar virvēm, un tas pavisam noteikti ir paaugstinātas bīstamības darbs, līdz ar to ir arī paaugstinātas bīstamības rēķins. Darbs jādara ļoti rūpīgi un uzmanīgi. Savukārt par kokiem, kas nav bīstami, Kārlis Kumsārs stāsta: – Klasiskais stāsts ir, ka cilvēki grib nozāģēt kādu zaru, liek klāt trepes, kāpj augšā ar motorzāģi un… lauž kājas, gūžas un tā tālāk. Tur ir tā lieta – ir, ko var darīt pats, bet ir, kur vajag atstāt šīs lietas profesionāļiem. Ir jāapdomājas, vai zara nozāģēšanas ieguldījums ir traumu vērts, vai labāk samaksāt par kāda konkrēta zara nozāģēšanu profesionālim, kas to dara droši gan sev, gan pret īpašumu un attiecīgi arī pret koku, jo zaru jebkurā gadījumā ir jāprot pareizi nozāģēt, attiecīgi, lai nebojātu koka esošo stāvokli – arī tur ir savi noteikumi no ekoloģijas skatu punkta. Kokos var veikt arī skaisto kopšanu – izzāģēt sausos, liekos zarus – gan estētiskais baudījums ir cits šim kokam, gan, ja tiek pārdots īpašums, tas ir bonuss, ka ir sakopta vide un koki, tas ceļ īpašuma vērtību.
Bieži vien, esot augšā, var redzēt nianses, ko no lejas neredz, kur var būt bīstamība pēc gadiem vai lielākās vētrās, sniegos un dažādos citos dabas apstākļos, kas var ietekmēt koka fizisko stāvokli. Kopšanas darbi ir daudz un dažādi, un tie naprobežojas tikai ar to, ka arboristi dzīvo pa kokiem. Šīs profesijas pārstāvji arī stāda kokus, dižstādus, kas ir jau apmēram četrus metrus augsti koki. Līdzīgi arī ar koku pārstādīšanu. Protams, ir arī dzīvžogi, kas ir jākopj, un visādas nianses, kas jāievēro. Tāpēc arboristi strādā no koku galotnēm līdz zemei. Koku izvērtēšana, būvuzraudzība, lai koki netiek traumēti un dažādi citi darbi.
Uzrunāt arboristus var visu gadu, īpaši, ja situācija ir neatliekama, bet ieteicams, piemēram, sulu sezonā sulojošāko koku kopšanu atlikt uz citu laiku.
Lai ābele nepārvēršas par palmu
Kārlis Kumsārs uzsver: – Klasisks gadījums ir par ābelēm, nereti cilvēki domā, ka vajadzētu apgriest zarus un tā rezultātā, cik no zemes tiek klāt, tik arī zāģē. Tur tas bēdīgākais ir tas, ka šīs ābeles pārvēršas par palmām, kas nozīmē, ka beigās kādi čerti metri no zemes ir kārtīga malka un augšā ir pušķis, kur ir āboli, pēc kuriem tā arī neviens netiek. Līdz ar to, prātīgāk būtu strādāt no abiem galiem, gan no lejas, gan no augšas. Divi galvenie pamatnosacījumi jebkuram augļu kokam ir nepieciešama gaisma vainagā un lai vējš tajā cirkulē. Tas nodrošina veselīgu mikroklimatu kokam. Protams, ir arī gadījumi, kad tiek veidotas palmu tipa ābeles, bet tad, ja tās āboli ir negaršīgi, bet paši koki ir skaisti, skaists vainags, taču tas ir atkarīgs no ābeles mērķa.
Savukārt ar dzīvžogiem ir tāda lieta, ka nereti cilvēkam ir izaudzis dzīvžogs, viņš ir atradis interneta dzīlēs skaistu dzīvžogu kā zaļas sienas, un, kad pasauc mani, lūdz sataisīt tādu kā bildē. Bet parasti šāds dzīvžogs kā bildē ir taisīts vismaz desmit gadus, tas divreiz, ja ne trīsreiz gadā cirpts, uzpasēts un pucēts. Nav iespējams vienā griezienā dabūt tādu unikālu, skaistu dzīvžogu, ar to ir visu laiku jāstrādā, jālaista karstā laikā un ar to ir liela ņemšanās. Ja ir saistības ar kokiem, tad par tiem ir jārūpējas. Arī ābelēm nepietiek ar vienu reizi nogriezt un atstāt novārtā. Ja sāk kopt, tas nav vienreizējs pasākums. Te vietā būtu mana tēva teiciens "kam tā manta, tam tā bēda".
Savukārt par koku atvasēm, kas mūždien ataug nogriezto zaru vietās, Kārlis Kumsārs stāsta: – Koku atvases vienmēr augs, jo tām pēc kopšanas ir jāataug. Respektīvi, tiek nogriezta zaļā masa un kokam šī masa ir jākompensē, tādēļ veidojas ūdenszari, stresa zari, jo kokam tie vajadzīgi, lai uzņemtu visas nepieciešamās vielas. Tai pašai ābelei, tas atkatīgs arī no šķirnēm, bet, griežot pavasarī, ūdenszari šajā sezonā ataugs vairāk, bet tas nav nekas slikts, it īpaši vecām ābelēm, šos ūdenszarus prātīgi izgriežot un redzot nākotni, ko var izveidot, var atjaunot ābeli pa jaunam. Bet ja griež ābeles zarus rudenī vai ābolu ražas laikā – ūdenszaru būs mazāk, bet tā, ka to būs ārkārtīgi maz, tā nu gan parasti nenotiek. Tas attiecas arī uz lielajiem kokiem. Pie kopšanas jābūt arī samērībai – nevajadzētu nozāģēt vairāk par 20-30 procentiem no zaļās masas. Lai gan ir arī situācijas, ka tai jābūt radikālākai, lai nepieļautu zaru izlūšanu vai gāšanos uz infrastruktūras.
Ja ir vajadzība uzmeklēt arboristu, iespējams sazināties ar Kārli Kumsāru personīgi vai atrast sev nepieciešamo speciālistu Latvijas kokaugu nozares asociācijas mājaslapā www.lakona.lv.
Kārlis Kumsārs vēl piemin: – Katram kokam un sugai ir savas nianses, izturība, uzņēmība pret slimībām – tāpat kā cilvēkiem.
30.08.2024.