Murķeļi, rumpuči, ķerveļi – kā tikai nesauc pavasara sēnes. Ļaudonietei Sanitai Briedei tās iemācīja atšķirt vecmamma, kas arī bija liela sēņu pazinēja un garšīgi prata tās pagatavot.
Par pavasara sēņu meklēšanas un lasīšanas prieku, kad šopavasar Ļaudonas pusē pielasīti vairāki spaiņi pavasara sēņu, nesen "Stara" redakcijai pastāstīja Sanita Briede.
Viņa strādā par noliktavas pārzini uzņēmumā "ENC Latvija", bet dzīvo Ļaudonā, kur saimnieko "Birzumnieku" mājās. Katru darbdienu mēro ceļu uz darbu Madonā un atpakaļ uz mājām Ļaudonā.
– Dārzs un mežs – tā ir laba atslodze no papīru kalniem, – uzsver Sanita, kas pēc uzaicinājuma labprāt dalījās savos vērojumos un pieredzē par pavasara sēnēm un to pagatavošanu.
– Visa mūsu ģimene ir lieli sēņotāji. Lasām, sākot no pavasara sēnēm, vēlāk – gailenēm, beciņām, līdz baravikām un vēlajām rudens sēnēm. Sēnes sagatavoju arī uzglabāšanai – vāru, cepu, marinēju, sālu, kaltēju, sasaldēju, un visu gadu ģimenes galdā ir aromātiski, sātīgi ēdieni. Man ļoti garšo sēnes, tāpēc laikam ir tāds sēņošanas azarts. Nepazīstamas sēnes nekad neņemu un uz mājām nenesu. Taču par mūsu mežos sastopamajām bisītēm, lāčpurniem, ķēvpupiem, par tā sauktajiem murķeļiem, rumpaušiem esmu daudz lasījusi. Zinu, ka tās daudzi baidās lasīt, kur nu vēl ēst, jo esot indīgas. Mūsu ģimenē šīs sēnes novērtē, un katru pavasari arī dodamies uz mežu lasīt rumpaušus (tā pavasara sēnes sauc Ļaudonas pusē). Ja izdodas atrast tādu bagātīgu "lomu", kā šopavasar, tad galdā tiek celti daudzveidīgi sēņu ēdieni un sēnes, ja to ir daudz, novārītā veidā pat tiek saliktas trauciņos saldētavā. Ja šīs sēnes kaltējot un noturot trīs mēnešus, tad inde, ja arī ir, pazūd. Mums ir kaltētājs, parasti kaltēju dažādas beciņas, ko var pievienot zupai, – atklāj Sanita.
Šogad rumpauši auguši labi, par ko viņa tikai priecājas: – Pēdējos gados izdevās atrast tikai pa kādai pavasara sēnei, bet šogad ir īsts "bums". Laikam mežā pietiek mitruma, kas sēnēm tā patīk. Tāpat pagājušajā gadā bija ar baravikām – visi lasīja, visiem pietika. Starp atrastajām pavasara sēnēm dažas bija kā īsti milzeņi. Milzīgie rumpauši atgādina smadzenes. Šīs sēnes lasām jau gadiem.
Uz vaicājumu par to, kā pavasara sēnes pareizi sagatavot, Sanita Briede atbild: – Tiesa, rumpaušus ir jāmāk sagatavot, un šīs dabas veltes nevar likt uz pannas uzreiz. Sēnes lieku katlā, pavāru 10-15 minūtes, pēc tam ūdeni noleju. Šādu procesu atkārtoju trīs reizes. Pēc tam sēnes pārleju ar aukstu ūdeni, paturu kādas stundas, pēc tam vēlreiz noskaloju, attīru, ja ir kādi netīrumi vēl palikuši no meža, jo sēnes nereti mēdz būt smilšainiem kātiem. Sagriežu speķi, sīpolu, sacepu kopā ar sagrieztajām sēnēm, beigās pievienoju saldo krējumu. Ēdam kopā ar vārītiem kartupeļiem, un garšo visiem. Vienīgi jaunākais dēls sēnes neēd kopš bērnības. Rumpaušus lieku klāt arī sautējumiem, iecepu omletēs. Palasīju arī ziņas internetā, ka pavasara sēnes ir pazīstamas un lietotas uzturā jau kopš 16. gadsimta Indijā, kur tās sauktas par karaliskajām sēnēm un celtas godā. Ja paskatās daudzu pārtikas produktu sastāvu, tad jājautā, ko mēs vēl visu neapēdam – visādus E, un tāpēc par piesauktajām indēm rumpaušos neuztraucos.
Par to, cik ilgi vēl pavasara sēnes varēs mežā meklēt, Sanita dalās domās: – Tur, kur rumpaušus nogriež – viss, vairāk nav. Šīs sēnes aug ļoti lēni. Nesen aizgāju sēņot uz savām vietām un tikai vairs kādus desmit atradu, tāpēc varbūt arī tas bija viss, kas šopavasar izdīga. Sēnes parasti parādās mežos aprīlī, citreiz maijā, un tas ir atkarīgs no dabas apstākļiem. Var meklēt līdz maija beigām.
JĀBŪT UZMANĪGIEM!
Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja, mikoloģe Inita Dāniele, kas pirms pāris gadiem piedalījās Mārcienas pagasta pārvaldes zālē sarīkotajā sēņu izstādē, telefonsarunā atgādina: – Lasot pavasara sēnes, kā arī sēnes vispār, ir jābūt uzmanīgiem, jo netīšām var salasīt arī kādas indīgas sēnes. Šogad atkal ir bijuši saindēšanās gadījumi, tāpēc atturēties vajadzētu no parastajām bisītēm, dižajām bisītēm. Pati šīs sēnes nelasu un neēdu, lāčpurnus – gan. Tos var cept arī nevārītus, ja tiešām ir pārliecība, ka salasīti lāčpurni. Arī ķēvpupi ir jānovāra, bet pavasara sēnes ir labi jāpazīst. Vārdu "murķelis" nevajadzētu lietot, jo tā ir sena tulkošanas kļūda. Lai arī bisītes ļaudis ir lasījuši, vārījuši, cepuši gadiem, eksperti tās neiesaka, jo tās tomēr satur indīgas vielas, kuras ir gaistošas. Sēnēs ir indīgs alkaloīds, kas, sēnes vārot, nesadalās un ūdenī nepāriet. Giromitrīns it kā sadalās, kaltētas sēnes glabājot nenoslēgtā traukā pusgadu, bet tas ir riskanti – sadalījās vai nesadalījās. Ir cilvēki, kuri saka, ka šīs sēnes ir gadiem lasījuši, gatavojuši, ēduši, un pieauguši cilvēki ēd, ko grib, kā arī paši atbild par to, ko ēd. Ir gadījumi, ka jutīgi un alerģiski cilvēki var saindēties no ieelpotajiem tvaikiem, kuri radušies, šīs sēnes vārot.
Kā izskatās bisīte? Augļķermeņi ir ar 2-10 cm garu un platu sarkanīgi vai kafijbrūnu cepurīti, veidojot viļņainas krokas, kas pēc struktūras izskatās kā smadzenes. Kātiņš ir 3-9 cm garš un 1,5-3 cm resns. Sēnes mīkstums ir vaskveida, ļoti trausls, ar patīkamu smaržu un garšu.
Daloties novērojumos, Inita Dāniele norāda, ka lāčpurnus gan var lasīt un pat ieaudzēt arī paši, piemēram, vietās, kur iepriekš izbērti pērnā gada āboli.