Mēs ēdam ne tikai ar muti, bet arī ar acīm, ausīm, degunu un gaisā virmojošo atmosfēru. Tā savu pusdienu maltīti pārvērtu par interesantu ekskursiju pa Madonas pilsētas ēdināšanas iestādēm.
Iepazīšanās ar Madonas ēdināšanas iestādēm un to novērtēšana man ienāca prātā pēc laikrakstā "Stars" publicētās aptaujas, ko kurš pasūta pusdienās un cik tas maksās. Ar velosipēdu apbraukāju 10 man zināmās Madonas kafejnīcas, degustēju un novērtēju, kādu servisu katra no tām piedāvā tukšajiem vēderiem. Līdzīgi savulaik Latvijas televīzijā rīkojās Pauls Timrots, testējot mazpilsētu tūrisma labumus. Viņam bija nedaudz vieglāk, jo par kritiku un neuzmanīgiem izteicieniem diez vai dabūja ar bumerangu.
Jutekliskos faktorus izvirzīju šādus – garšu kārpiņu prieki un sāta sajūta, par 5 eiro pasūtot karbonādi un kefīru. Pievienotā vērtība pusdienojot iekļauj visu, ko varam iedomāties: vizuālais baudījums, interjers un eksterjers, apkalpošanas kultūra, ēdamrīki, zaļumi, ir vai nav "Stariņš" plauktā, mūzika vai video pusdienošanas laikā, higiēna, stils un gaume, darba laiks un, protams, bārmeņa vai oficiantes pievilcīgums un laipnība.
Sāku ar "Madonas Ceļu būves SIA" kafejnīcu Madonas autoostā. Patīkami, ka viss gaišs, izremontēts, nevar salīdzināt ar padomju laiku ēstuvēm pasažieru stacijās. 5 eiro limitā ļoti labi iekļāvos – karbonāde, kefīrs un vēl 20 santīmus dabūju atpakaļ. Pluss ir tas, ka pusdienojot varēju skatīt uz lielā TV ekrāna interneta kanālu, kur tobrīd tika rādīta grupa "Tērvete", tiesa, bez alus.
Nākamās dienas pusdienas – kafejnīcā "Stūrītis", kas atrodas netālu no Saieta laukuma vienā no Madonas vēsturiskajām mājām. Pievilcīga āriene; ieejot iekšā, var redzēt, ka pie interjera savulaik strādājuši ar mākslu saistīti cilvēki, oriģināli labu galdnieku izpildīti koka darbi. Tomēr karbonādei un kefīram vajadzēja kādas kapeikas piemaksāt. Sajūtas patīkamas, jo pārdevēja smaidīga un vēders tāpat.
Kafejnīcā "Ceplis" (kādreizējās kafejnīcas "Dona" telpas) atrodas pagrabiņā, un ieejot smarža jau lika manīt, ka te eļļā tiek ceptas maltītes. Mans pasūtījums maksāja 5,80 eiro. Izvēlējos pusdienot uz ielas. Soliņš uz trotuāra pie pašas Saules ielas stāvēja divas nedēļas salauzts, nodomāju, ka varbūt pārvaldnieks devies vasaras atvaļinājumā smelt iedvesmu. Paldies oficiantei par ēdiena piegādi no pagrabiņa uz pirmo stāvu. Tiešām trekna un liela karbonāde darīja sāta sajūtu visai atlikušajai dienai.
Nākamajā dienā vēders mani aizveda uz madoniešu iecienīto krodziņu "Šlāgeris" pie Haralda Pūces. Muzikāls nosaukums ar sportisku ievirzi, iekšēji un ārēji pievilcīgais krodziņš visādā ziņā ir pilsētas seja. Pluss arī tas, ka saimnieks brīvi runā vāciski, ko izmanto attiecīgās valsts tūristi un Madonas sadraudzības pilsētas viesi no Vaijes. Ēdienkarte rādīja, ka no limita nedaudz izlidoju ārā, manas pusdienas maksāja 5.90 eiro. Interjerā iestatītie kausi un hokeja šaibas ēdot neļāva garlaikoties, Madonas centrālajam krodziņam visas pievienotās vērtības, tai skaitā bagātīgi ziedošos apstādījumus, kas priecē ikviena garāmgājēja acis, pat neuzskaitīšu.
Nākamā pusdienreize noritēja strādnieku iecienītajā ēdnīcā "Azaids". Iespaids labs, kaut izvietojums rūpnieciskajā kvartālā, tuvu ceļam, ir auto stāvvieta. Par 4,10 eiro varēju baudīt karbonādi ar griķiem, piedevām un kefīru. Šeit arī atslēga ēdnīcas kuplajam apmeklētāju skaitam. Ēdnīcas priekštelpā skaisti izremontētas tualetes, ēdamzālē var lūkot TV mūzikas kanālus, saimniece aiz letes var parādīt ēdienus katliņos, viss pārskatāms. Sāta sajūta par demokrātisku samaksu garantēta.
Patīkami pārsteidza hipermarketa "Konzums" telpās esošā kafejnīca "Melnais Bullis", te pusdienoju pirmo reizi. Porcija bija liela, un par piecīti sanāca arī kefīrs. Šeit aizdomājos par akustiku: ja skan klusa, skaista, stilīga mūzika, ir svarīga arī telpas akustika. Ja troksnis uz trepēm un pircēji čalo blakus, ja sienu apdares nav matētas ar akustiskajiem paneļiem (te nu es par daudz sadomājos), tad viesošanās kafejnīcā vairs nav baudāma. Interjers "Melnajā Bullī" iekārtots ar virzienu uz moderno pusi – ar mākslas darbiem gar sienām. Sānu istabā pirms un pēc ēšanas ir iespējas saplacināt iegūtās kalorijas ar svaru bumbām un moderna trenažieru parka palīdzību.
Pēc kolēģu ieteikumiem, aizvelosipēdoju uz Madonas sporta centru – halli, kur otrajā stāvā eiro remonta cienīgā interjerā darbojas Irinas Uhanovas vadītā ēdināšanas iestāde. Par 5 eiro un 10 centiem dabūju karbonādi ar griķiem un salātus piedevām. Sportisti, šķiet, nodrošina kustīgu, bet ilgtermiņā stabilu apmeklējumu, jo šī kaloriju dedzinātava var lepoties ar Madonas lielāko jumtu. Apkalpošana laba, un ēdiens garšīgs, piedevās varēja izvēlēties griķus.
Kā nākamais gastronomiskas ievirzes apmeklējums bija kafejnīca "Rudzons". Atceros, kas tik šajās telpās vēsturiski nav bijis: Ivara un Sandras Ankravu viens no pirmajiem pārtikas veikaliem Madonā, audumu veikals, bet nu jau ilgus gadus "Lido" stilā iekārtotā kafejnīca. Šķiet, šeit divdesmit gadu laikā katrs lauku un pilsētas iedzīvotājs ir iegriezies. Siltie ēdieni nerūsējušos trumuļos liecināja par īstu mājas virtuves piedāvājumu. Sēžot pie galdiņa, var vērot Madonas dzīvāko un svarīgāko krustojumu, kur zibina gājēji un spoži auto. Man vienmēr licies silts un mājīgs latviešu sētas stilā veidotais interjers. Kafejnīca strādā, viesnīca strādā, par āra terasi neizteikšos, jo likās, ka mašīnu izpūtēji burbuļo alus kausā. Manis vaicātā puskarbonāde ar kefīra glāzi tikai nedaudz izbrauca no 5 eiro robežām. Mazā porcija bija pietiekami liela, lai justos labi pusdienojis.
Nākamreiz mans velosipēds piestāja Rūpniecības ielas kvartāla smailē, kafejnīcā "Bura". Madoniešiem iecienīta vieta ar muzikālu vakaru tradīcijām, kas palikušas vien vēstures lappusēs. Zinot, ka šeit ir augstums ne tikai ģeogrāfiskajam izvietojumam, bet arī virtuvei un cenām, paņēmu rezervē vēl dažus eiro. Un tie noderēja. Pasūtot pusīti karbonādes un kefīru, mans 5 eiro pusdienu standarts uzauga par 50%. Aizdomājos… kas te ir labāks? Vieta un āriene pievilcīga, interjers oriģināls, latvisks, apkalpo jauni cilvēki, ir terasīte. Šo pārākuma sajūtu dara, manuprāt, vienkārši standarti, kas ir klientiem patīkami – dakšiņas pītā groziņā, salvetes ieliktas speciālā automātā, tiek atnests sāls trauciņš un pipardoze, no kuras varu piemalt, cik vēlos. Mūzika skan angļu valodā, pie sienas TV ekrāns. Palūdzot maizīti, uzzināju, ka tā maksā 1 eiro. Viss garšīgi, te vietā ir uzņēmējdarbības zelta likuma frāze "Pieprasījumu nosaka piedāvājums", kuru var griezt arī otrādi.
Lai būtu apaļš desmitnieks, pēdējā no ēdamiestādēm – "Efeja" – pielika punktu visam. Labā nozīmē, protams. "Efeja" ir vienīgā vieta Madonā ar definētu restorāna statusu. Painteresējos, ko varu par 5 eiro dabūt – pliku karbonādi, jā. Laipnā pārdevēja Patrīcija, uzzinājusi par manu revidenta lomu, laipni norādīja uz dienas piedāvājumu, un nu es sāku smaidīt … Cūkas ribiņas ar dārzeņu piedevām plus kefīrs maksāja tikai nedaudz pāri piecītim. Jāsaka, jutu baudāmas atšķirības no iepriekš apciemotajām iestādēm – gaumīgas, aristokrātiskas lustras, galdauti, pārdomāti dekori, svaigi ziedi, aizkari, galda piederumi, galdiņi atdalīti ar lielām atzveltnēm. Nelielā ekrānā skanēja MTV piedāvātā mūzika. Mans atklājums bija terase, par kuru zināju, bet nebiju tur bijis – ierīkots puķu dārzs, galdiņi, saulessargi, viss nost no ceļa, no ietves trokšņiem un putekļiem. "Efeja" ir neliels, racionāli iekārtots atpūtas komplekss, ko iesaku apciemot ikvienam – baseins, pedikīrs, friziera pakalpojumi, banketu zāle un dažādas procedūras.
Viss, ko mēs redzam un jūtam, ir reklāma, mēs ar savu piecīti varam izvēlēties par to balsot vai nē.
Ēdināšanas iestādes ir tieši tik labas, cik tūrisms ir attīstīts Madonas novadā, cik te apgrozās ārzemnieku, cik notiek lielo kultūras pasākumu, uz kuriem sabrauc no malu malām, un cik liela rocība ir pamatiedzīvotājiem.
Vēl varu piebilst, ka rindu pusdienlaikā tikpat kā nav. Iecienītas pusdienošanas vietas zem saules saimnieki panākuši ar iekšēju un ārēju pievilcību, estētiku, atmosfēru, gaumi un ar saimnieka harizmu komplektā, darbību ilgtermiņā. Vēl viena maza vārdiņa šajā virtenē pietrūkst – ambīcijas. Pasaulē, arī Madonas novadā, ir redzēti oriģināli un jaudīgi risinājumi. Piemēram, "Vakars uz ezera" – vakariņas uz plosta Kāla ezerā, ko daudzus gadus kūrē idejas autors un realizētājs Artūrs Gailītis. Pieļauju, ka par piecīti tur pat uz plosta netiksiet, taču ar šo brendu varam lepoties.
Izvēloties 10 Madonas pilsētas ēdināšanas mīļvietiņas, apēdot 10 karbonādes un izdzerot 10 kefīra glāzes, iztērēti 54 eiro un 25 centi. Lieliska ideja vēderekskursijām pa Madonu!
22.07.2022.