18. novembrī Latvija svinēs jau 106. dzimšanas dienu. Savas pastāvēšanas vēsturē Latvija ir piedzīvojusi ne tikai valsts dibināšanu, bet arī tās atdzimšanu, kad astoņdesmito gadu beigās daudzi iesaistījas Trešās Atmodas kustībā un iestājās par Latvijas brīvību un valstisko neatkarību. Tas ir arī madonietes BAIBAS MIGLONES laiks.
Dzimusi Tālajos Austrumos, Latvijā atgriezās kopā ar vecākiem Elfrīdu un Jāni Kaminskiem, vecāko māsu Ilzi vien dažus mēnešus pēc piedzimšanas. Redzēja, cik vecākiem bija sāpīgi noskatīties, kā viņu dzimtas mājās saimniekoja jau sveši cilvēki.
Acis tam, kas īsti notika 1940. gada 17. jūnijā, lielai sabiedrības daļai atvēra Mavriks Vulfsons, kurš, uzstājoties Radošo savienību plēnumā 1988. gada 1. un 2. jūnijā, bija visu precīzi un nepārprotami salicis pa plauktiņiem, bet Baibai šo Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas un padomju okupācijas stāstu jau bija izstāstījuši vecāki. Varbūt tāpēc viņa tik ātri un nešauboties iesaistījās visās Trešās Atmodas aktivitātēs gan Rīgā, gan tepat Madonā.
LTF Madonas nodaļas dibināšana. „Madonas Atmoda". „Baltijas ceļš". Tautas manifestācijas Rīgā. LTF 2. kongress. Piedalīšanās pirmajās brīvajās Madonas rajona padomes vēlēšanās no Latvijas Tautas frontes saraksta, kad, izturot sīvu konkurenci, top ievēlēta par Madonas rajona padomes deputāti. LR Augstākas Padomes deputāta, LNNK pirmā priekšsēdētāja Eduarda Berklava palīdze. Vēl viens izaicinājums šajā laikā viņai nenoliedzami bija arī ievēlēšana par Madonas reģiona neatkarīgā laikraksta „Stars" galveno redaktori – šos pienākumus Baiba pilda kopš 1991. gada.
– Šis laiks droši vien tavā atmiņā ir palicis kā vienreizējs un neatkārtojams dzīvē. Tomēr – kuri no šiem notikumiem, atskatoties uz tiem jau ar laika distanci, tavā vērtējumā ir visnozīmāgākie un ko tev nozīmē Latvijas neatkarība un brīvība, tuvojoties Valsts svētkiem? – vaicāju Baibai.
– Latvijas Tautas frontei pievienojos, toreizējā LTF Madonas nodaļas viena no dibinātājiem un, neapšaubāmi, līderiem Jāņa Simsona uzrunāta. Viņš bija arī pirmais LTF Madonas nodaļas informatīvā izdevuma „Madonas Atmoda" redaktors. Tā kā strādāju laikrakstā „Stars", man bija pieredze avīzes izdošanā, un tas lieti noderēja „Madonas Atmodas" veidošanā. „Madonas Atmoda" ar emocionālajiem un dedzīgajiem Jāņa Simsona ievadrakstiem nenoliedzami bija cīņā saucēja un daudziem trāpīja sirdī, un lika domāt ārpus toreizējās varas uzliktajiem rāmjiem. Diemžēl Jāņa Simsona dzīve negaidīti un traģiski aprāvās 1989. gada 17. jūnijā. Viņš „Madonas Atmodu" paspēja veidot vien no maija… Tad uz neilgu laiku redaktora amatā bija Māris Grīnblats, bet Māris vairāk bija pragmatiķis. Viņa sūtība bija būt politiķim, kas vēlākajos gados arī pierādījās. 1989. gada septembrī LTF Madonas nodaļas konferencē, kas notika Sauleskalnā, par redaktori ievēlēja mani. Tad arī līdz mielēm izjutu (tas jau ilga visu „Madonas Amodas" veidošanas laiku), ko nozīmē cenzūra, kad katru publicējamo materiālu nācās nest uz saskaņošanu ar partijas komiteju un nereti par kādu no tiem ieilga asas diskusijas. Arī uz katras fotogrāfijas bija vajadzīgs zīmogs un paraksts. Bija pat gadījums, ka uz vienas no tām šī zīmoga trūka, un toreizējā tipogrāfijas direktore apturēja drukāšanu… Jāpiebilst, ka „Madonas Atmodu" varējām tipogrāfijā salikt un drukāt tikai pēc darba brīvajā laikā (vakara un nakts stundās). Tā noteica partijas komiteja un tipogrāfijas direktore. Nenoliedzami tās ir spilgtākās atmiņas, kas saglabājušās no LTF laikiem, tāpat kā neskaitāmie vakari, kad diskutējām LTF nodaļas valdes sēdēs, piedalījāmies LTF organizētajās aktivitātēs. Tas bija neaizmirstams laiks, kas uz mūžu ierakstīts manā sirdī.
Piedalījos kā delegāte arī LTF II kongresā Rīgā toreizējā politiskās izglītības namā, kas plānotās vienas dienas vietā izvērsās par divdiennieku, jo saasinājās domstarpības starp radikāli noskaņoto Tautas frontes spārnu. Bija pat brīdis, kad daļa kongresa delegātu bija gatavi balsot ar kājām. Arī madonieši tobrīd bija pieslējušies radikālajam spārnam, kas par LTF priekšsēdētāju vēlējās redzēt LNNK pārstāvošo Imantu Kalniņu. Toreiz vēsturisko runu un aicinājumu uz vienotību vispārējā sasprindzinājumā teica mācītājs Juris Rubenis.
Tagad šad tad iedomājos, kā būtu, ja viss būtu pavērsies citādāk. Toreiz ar lielu balsu vairākumu (pāri par septiņi simti) par LTF priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Daini Īvānu, kas vēlāk izrādījās pareizākā izvēle. Dainis bija tas, kas spēja saliedēt un pulcēt ap sevi lielas tautas masas.
Ja man tagad jautā, kas no Trešās Atmodas visvairāk palicis atmiņā, tad nenoliedzami tās ir cilvēku lielās alkas pēc pārmaiņām, vēlme nomest padomju slogu, vēlme pēc savas neatkarīgas valsts. Protams, ne viss ir tā, kā toreiz domājām. Kā katrā valstī ir savas nejēdzības, un vien jābrīnās, kā pašreizējie valsts vīri un sievas kaut ko tādu var pieļaut. Vai viņi aiz visiem šiem aplamajiem lēmumiem maz redz cilvēkus, kurus šie lēmumi ietekmē? Vai reizēm pašu labums nekļūst par klupšanas akmeni ceļā uz valsts labklājību? Tomēr viens ir nenoliedzams – mēs esam neatkarīga valsts.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par pielikuma "Vērtējam kopā!" saturu atbild SIA "Laikraksts STARS".
15.11.2024.