Agresorvalsts Krievijas nežēlīgais iebrukums Ukrainā dienu no dienas vēršas plašumā, liekot izjust bailes arī pārējo pasaules valstu, bet jo sevišķi — Baltijas iedzīvotājiem. Informatīvā telpa ir pilna ar ziņām par to, kā jārīkojas ārkārtas situācijā, kur jāmēģina rast patvērumu, ko ievietot savā 72 stundu izdzīvošanas somā. Arī Madonas novadā nepārtraukti tiek sekots līdzi kara situācijai un izstrādāts vispusīgs rīcības plāns tā sauktajai X stundai — par to stāsta Madonas novada pašvaldības priekšsēdētājs AGRIS LUNGEVIČS.
– Vai novada iedzīvotāji ir pietiekami informēti par rīcību iespējamā ārkārtas situācijā – kur rast drošu patvērumu?
– No krīzes vadības puses skatoties, mēs paši mācāmies un tiekam apmācīti. Ja pirms dažiem gadiem šāda tēma mums faktiski nebija aktuāla un pie tā praktiski netika strādāts nopietnā līmenī, tad šobrīd sadarbības teritoriju civilās aizsardzības komisijas, sadarbojoties Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un valsts dienestiem, notiek dažāda veida mācības – gan teorētiskās, gan praktiskās. No jauna ir izstrādāti civilās aizsardzības plāni, tajos iekļauta rīcība kara gadījumā. Ir apzināti resursi un daudz kas ar to saistītais. Apdraudējuma veidi arī var būt dažādi – kiberkarš, reāls iebrukums, gaisa trauksme, armijas ienākšana valsts teritorijā -, un pie katras situācijas ir savs rīcības plāns, kas nosaka, kurā brīdī ir jāpatveras, kurā – jāevakuējas uz kādu citu Latvijas vietu. Reāla apdraudējuma gadījumā informācija iedzīvotājiem tiks nodota. Viņi maksimāli tiks informēti pa visiem iespējamajiemsaziņas kanāliem, kā tieši tajā brīdī jārīkojas, jo nav viena universāla risinājuma visām krīzes situācijām. Ir skaidrs, ka patvertņu tīkla Latvijā nav – ne lielajās pilsētās, ne mūsu novadā. Piemēram, Somijā, ceļot māju vai publisko ēku, ir obligāti jābūvē arī patvertne. Latvijai arī vajadzētu sekot šim piemēram, taču tas ir gadu jautājums. Šobrīd gatavas patvertnes nav, Madonā ir pāris vietas, kuras šai funkcijai varētu pielāgot un atbilstoši aprīkot, bet ir skaidrs, ka vietas tajās pietiktu vien nelielam cilvēku skaitam. Arī mācību laikā tiek ļoti aicināts domāt par daudzdzīvokļu māju un privātmāju pagrabiem kā iespējamo patvēruma vietu gaisa trauksmes gadījumā. Ja būtu situācija, kad nākas evakuēties, noteikti tiktu norādīti evakuācijas ceļi un pulcēšanās vietas, plānota to cilvēku evakuācija, kuri paši saviem spēkiem netiek prom. Novada kritiskās infrastruktūras objekti ir apzināti un ielikti plānā. Vēl turpinās darbs pie aprīkošanas (piemēram, objektu aprīkošana ar ģeneratoriem, kas krīzes situācijā nodrošinās nepārtrauktu tā darbību), taču kritiskākās vietas ir jau sagatavotas. Primāri tā ir Madonas slimnīca,sociālās aprūpes iestādes. Īpaši ziemā jārūpējas par ūdens padeves nodrošināšanu, arī kanalizācijas sistēmu. Daudzdzīvokļu māju iemītniekus aicinu kopā ar apsaimniekotājiem domāt par rezerves ģeneratoriem, jo siltums varētu tikt padots līdz mājai, taču tā iekšējā aprite ir uz apsaimniekotāju pleciem.
– Kādas iestādes nodrošinātu, koordinētu situāciju, lai neveidotos vispārējs sajukums?
– Esam apzinājuši pieejamos resursus – ģeneratorus, degvielu, mašīntehniku, transportu, šoferus, vietas, kurās var izmitināt cilvēkus, veidus, kā viņus pabarot un izguldīt. Šobrīd tiek strādāts pie tā, lai katrā Latvijas novadā vai vismaz lielākajos, tai skaitā Madonas novadā, būtu materiālo rezervju noliktavas. Patlaban norit darbs pie šo noliktavu izveides, tiek pildītas praktiskās lietas, kas ietvertas plānos. Ārkārtas situācijas gadījumā rīcību koordinētu Civilās aizsardzības komisija, kurā ir arī pašvaldības pārstāvji, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, pašvaldības policija, neatliekamā palīdzība – visi valsts un pašvaldības dienesti. Attiecīgi pēc atbildības sfērām tiktu koordinēts process sadarbībā ar armiju un Iekšlietu ministriju. Apdraudējuma gadījumā uz Zemessardzes atbalstu civilo jautājumu risināšanā paļauties vairs nevarētu, jo tad viņi pildītu militāros uzdevumos. Civilā aizsardzība un iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošināšana gulstas uz Civilās aizsardzības komisijas un pašvaldības pleciem un privāto resursu piesaistes. Nacionālajos bruņotajos spēkos šobrīd dien ap 30 000 profesionālā dienesta karavīri un zemessargi. Arī Madonā uz vietas atrodas Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 26. kājnieku bataljons, kuram tiek būvēts jauns štābs Cesvainē, kurā būs pieejami vēl labāki apstākļi. Kopš bataljona dibināšanas pašvaldība ir cieši sadarbojusies ar vietējiem zemessargiem un sniegusi atbalstu, gan ierīkojot bataljona rotas atbalsta punktu Madonā, gan šobrīd atvēlot ēkas un teritoriju Cesvainē pilnvērtīgu bataljona štāba funkciju pildīšanai. Mēs varam rēķināties ar šiem cilvēkiem dažādās krīzes situācijās, taču reāla kara gadījumā viņi dodas pildīt militāros uzdevumus, līdz ar to paliekam tikai ar saviem resursiem – transportu, cilvēkiem un situācijas koordinēšanu, kas ir milzīgs izaicinājums.
– Zāles, medikamenti, pārtika un citi nepieciešamie resursi – cik ilgam laikam tos būtu iespējams nodrošināt un kā varētu atjaunot rezerves?
– Pārtikas izdales un ūdens ieguves vietas tiku norādītas, arī izmitināšanas vietas. Mūsu novads varētu būt īslaicīga tranzīta vieta bēgļiem no Latgales, kuriem uz laiku vajadzētu palikt šeit. Izdzīvošanai nepieciešamās rezerves būtu gan pašvaldības rīcībā, gan pie vietējiem lauksaimniekiem, komersantiem – arī viņus esam apzinājuši, lai nepieciešamības gadījumā uz noteiktu laika periodu nodrošinātu iedzīvotājus un savus dienestus ar pārtiku un arī degvielu. Arī benzīntankos pieejamās rezerves ir apzinātas. Visā Latvijā tiek domāts par jau minētajām noliktavām, kur uzglabāt preces, īslaicīgi uzturēties, glabāt medikamentus un higiēnas preces, ziemas periodam siltās drēbes un pārtiku. Daļa no rezervēm jau šobrīd ir mūsu rīcībā, taču, protams, vajadzību ir vairāk. Man ir prieks, ka tik liela uzmanība tiek pievērsta noliktavu izbūvei. Tāda būs arī mūsu novadā, bet es nevaru atklāt kur.
– Kas iedzīvotājiem pašiem jau savlaicīgi būtu jāsagatavo?
– Ir 72 stundu soma un pieejama arī pamācība bukletu veidā, kā to sagatavot, kas tajā jāiekļauj, kas ir pirmās nepieciešamības preces, kā tās lietot. Es ieteiktu šādu somu sagatavot katram un glabāt drošā vietā – ja gribam mieru, jāgatavojas karam, cerībā, ka tas nekad nenotiks. Viena lieta ir apdraudējums vasarā, bet diametrāli pretēja situācija ir apdraudējums ziemā. Informācija par 72 stundu somu ir pieejama katram, aicinu ar to iepazīties un sagatavot visu iespējamo pašiem, jo dienestu iespējas nodrošināt katru iedzīvotāju ar visu krīzes situācijā nepieciešamo būs ierobežotas katram ir jāapzinās. Mums jānodrošina sevi vismaz ar izdzīvošanas minimumu, kāds arī ir šīs 72 stundu somas mērķis.
– Kādus piemērus Madonas novads un Latvija kopumā ir guvusi no kara Ukrainā?
– Pats skaudrākais – kara gadījumā nav ne armijas, ne zemessargu un civiliedzīvotājiem pašiem jātiek galā. Galvenā mācība, ko šobrīd varam aizgūt no Ukrainas pieredzes – tā ir valsts kopējā spēja pretoties ienaidniekam saskaroties ar pārspēku. Katrs valsts iedzīvotājs brīdī, kuru mums cerams nekad nenāksies piedzīvot, kļūst par Latvijas aizstāvi. Katrs ar sevpieejamiem materiālajiem resursiem, zināšanām, prasmēm aktīvākām vai mazāk aktīvām, taču, ne mazāk nozīmīgām, darbībām var ietekmēt kara gaitu. Krīzes situāciju, jo īpaši militāra apdraudējuma gadījumā, sekmīga pārvarēšana nav tikai militārpersonu, valsts dienestu vai pašvaldības iestāžu darbības rezultāts. To var panākt tikai kopā ar iedzīvotāju atbalstu. Ukraina mums māca, ka valsts (un katrs šajā vārdā var ietvert to, kas viņam ir pats nozīmīgākais) aizstāvība ir mūsu visu kopīga lieta.
30.07.2024.