Uz sarunu par Atmodas laiku un ceļu uz neatkarīgu Latvijas valsti īsi pirms Latvijas proklamēšanas 106. gadadienas aicināju Latvijas Tautas frontes Madonas rajona pirmo nodaļas priekšsēdētāju — Žani Bezmeru.
Žanis Bezmers ir dzimis liepājnieks, aktīvo darba dzīvi vadījis Madonas pusē, tagad kopā ar dzīvesbiedri Ināru, ko madonieši labi atceras kā latviešu valodas un literatūras skolotāju, dzīvo Tukumā.
Laikā, kad Latvijā mainījās politiskā sistēma, Žanis Bezmers visās sabiedriskajās aktivitātēs bija klātesošs. Būdams "Lauktehnikas" pārvaldnieks, Tautas frontes Madonas rajona nodaļas priekšsēdētājs, Latvijas Tautas frontes domes loceklis, vēlāk – Madonas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, ar savu fotoaparātu viņš arī attēlos fiksēja vēsturiskos notikumus, kuros pats personīgi piedalījās.
– Vai ir gandarījums par sasniegto, vai tomēr ir arī vilšanās par kādu nepiepildītu sapni? – vaicāju Atmodas laika vienam no mūspuses līderiem.
– Viss ir ļoti pozitīvi, salīdzinot ar to, kas bija padomju laikā. Faktiski tās vispār nav salīdzināmas lietas, jo gan dzīve, gan domāšana, gan virzība un kustība – tajā saredzu tikai pozitīvo. Man nekādas nostaļģijas par pagātni nav.
– Ar ko Atmodā sakņotais brīvības vilnis sākās pašam?
– Tas bija bīstams brīdis, jo absolūti neko nevarēja saprast. Tā bija milzīga enerģija, kura, paldies Dievam, devās pareizā virzienā, bet tajā laikā nojaust, ar ko tas beigsies, nevarēja. Zinot, ka netālu no Madonas – Mārcienā – atradās padomju armijas pilsētiņa, armijas garnizors, bija arī bailes. Ar Pilsoņu kongresa delegātu, vēlāko priekšsēdētāju Māri Grīnblatu mēs taču braucām uz turieni un runājām ar viņiem, bet, redzot armijniekos valdošo noskaņu, bija samērā neomulīgi.
– Pats sākums Tautas frontes nodaļas izveidei gan bija Madonas mūzikas skolā.
– Tobrīd mēs bijām vēl kā tādi muļķi, nezinājām, kas Rīgā notiek, nebija gudro telefonu, normālas informācijas, bijām atrauti cits no cita. Tad notika pirmā tikšanās Madonas mūzikas skolā, Artis Kumsārs bija dabūjis informāciju, ka Rīgā veidojas Tautas frontes grupas. Sākās sarunas, sākām vairāk kaut ko nojaust un teicām, ka mums arī vajag. Tas bija tāds iekšējs izlēciens, vēlēšanās, kaut īpaši nezinājām, kā un kas tas būs. Veidojās Tautas frontes atbalsta grupa, sākām braukt uz Rīgu, konsultēties, notika arī kāda šķelšanās – ļoti interesants laiks.
– Kurā brīdī parādījās bailes?
– Vislielākās bailes man radās pēc "Madonas Atmodas" redaktora Jāņa Simsona nāves (1989. gada 17. jūnijā, – aut.). Tad saņēmu vairākus zvanus, kur klusā balsī mani aicināja padomāt, ko darām. Pēc šiem zvaniem, ejot uz automašīnas garāžu, vienmēr paskatījos uz priekšu un atpakaļ, vai nav kāds sekotājs. Tas bija melns laiks, un vēl šobrīd nevaru saprast, kas īsti ar Jāni Simsonu notika. Ir palikusi zināma vainas apziņa, jo izmeklēšana notika primitīvi, prokuratūra faktiski ar to nenodarbojās, nekādas apsūdzības netika izvirzītas. Iespējams, man vajadzēja stingrāk uzstāt, līdzdarboties, bet tajā pašā laikā apzinājos, ka rezultāta tāpat nebūs – ja kas arī par viņa aiziešanu nāktu gaismā, viss tiktu novilcināts un apslēpts. Sistēmā vēl darbojās vecie kadri.
– Mītiņos, demonstrācijās, Baltijas ceļā, paužot savu gribu, pēc tam bija arī skaisti brīži.
– Tur nav ko runāt! Latvijas Tautas frontes kustībā Madonas nodaļa spilgti izvirzījās priekšā. Man joprojām ir saglabāti visi izdevuma "Madonas Atmoda" numuri, esmu tos pārlicis PDF formātā. Kad pārlasu, katrs brīdis tur dokumentēts un labi jūtams.
– Kurš no izšķirošajiem mirkļiem Atmodas gados pašam šķiet visvērtīgākais?
– Atklāti sakot, man tā ir konkrētajam laikam atbilstošā aiziešana, es teiktu – notīšanās. Tad, kad Tautas fronte pārvērtās par partiju, man bija pilnīgi skaidrs, ka ir jādodas prom. Protams, partijas veidošana bija loģisks Tautas frontes nākamā soļa process, bet politikā man pašam iet negribējās, kā amatu uztvert to nevarēju. Iepriekš – tā puiciskā skriešana uz priekšu – tas bija citādi; veidojoties partijai, es apzinājos, ka neesmu politiķis, man tas vairs neinteresēja. Tautas frontes laikā lieliski jutu, ka tā patiešām ir mana vieta – varēju iedvesmot citus, vilkt līdzi pārējos, papildināt LTF Madonas nodaļas personības. Sākoties privatizācijai, "Lauktehnika", kur lielāko daļu mūža biju nostrādājis, sāka jukt ārā, un tā kā man ir ekonomista izglītība, tad pavērās iespēja pievērsties bankas lietām. Tas bija kas jauns, progresīva kustība, un tā atradu savu vietu Latvijas Zemes bankas kolektīvā. Ja atskatos uz šo darbības posmu, varu teikt, ka pa visu Latviju izveidotās Zemes bankas filiāles tagad ir Swedbank filiāles, kurās liela daļa toreizējo darbinieku vēl joprojām strādā.
– Pirms pāris gadiem Madonas muzejā bija izstāde – Žaņa Bezmera laikmetīgās fotogrāfijas "Pieskares punkti aizgājušam laikam. Foto notikumi 1985-1990.". Vai, dzīvojot Tukumā, šie emocionālie dokumentālie kadri ir parādīti?
– Man jau šķiet, ka katram savā laikā ir jāizdara tas, ko savas tautas labā var, ko augstākie spēki ir devuši izdarīt, un tālāk viss loģiski sakārtojas. Foto arhīvs man patiešām ir savākts, bet pieminētās izstādes planšetes stāv istabā aiz skapja. Šīs lietas Kurzemē citus neinteresē. Tās ir lokālas un saistītas ar Madonu. Pirms divām dienām biju uz izstādes atklāšanu Pūrē. Tur viens fotogrāfs bija uztaisījis ekspozīciju par pūreniekiem, un tas vietējiem bija saistoši. Kolorīti un veiksmīgās kompozīcijās attēlota Pūre, tās apkaime un cilvēki. Tā ir izstāde savējiem, fotogrāfijas par šo vietu un tās vēsturi. Katra lieta tomēr ir piesaistīta konkrētiem ļaudīm, tas jāņem vērā, un arī Talsu pusē taču bija aktīvi tautfrontieši.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par pielikuma "Vērtējam kopā!" saturu atbild SIA "Laikraksts STARS".
15.11.2024.