— Svarīgi, kā mēs katrs protam dzīvot. Arī apieties ar naudu ir jāprot, nevis vieglu roku jāpalaiž pa vējam, bet jāprot rēķināt, kur var ietaupīt un kam atlicināt, — saka uzrunātā Lubānas pensionāru biedrības “Cerība” vadītāja LĪVIJA GRĪNVALDE.
Ir seniori, kas žēlojas, ir, kas prot iztikt ar to, kas viņam dots, un vēl mazbērniem dāvanas sarūpē. Naudas katram ir tik, cik ir, un pensionāriem, kas dzīvo vieni, būs citādāka situācija, nekā tiem, kas saliek kopā divas pensijas.
Līvija Grīnvalde pieder pie tiem, kas, kaut pensijā, nodarbošanos atrod vienmēr – ir liela adītāja, pie mājas ir iekopts dārziņš, kurā izaudzēto prot likt lietā.
Viņa atzīst, ka ir cilvēki, kas sūdzas, un ir – kas nesūdzas, bet tas ir atkarīgs no rakstura. Un ko gan var pārmest pensionāram, ja viņš nesaņem pensijā pat 400 eiro. Rēķinu apmaksa, ēdiens, un nebūs tādu, kam nevajadzēs pirkt kādas zāles. Ir jābūt lielai izdzīvotprasmei, trekna dzīve nesanāks, bet no senioriem var pamācīties.
Ja naudu apēd inflācija, dārdzība veikalā, aptiekā, Līvija uzskata, ka nedrīkst ieslīgt negācijās, jāsaskata arī pozitīvais:
– Dzīvoju viena. Par plusu uzskatu to, ka ir dzīvoklis ar malkas apkuri. Ir mazs sportiņš, bet varu kurināt, kad vajag, kaut vai vasarā, kad ir lietains laiks. Mājās ir plīts un viena krāsns. Ziemas mēnešos gatavoju uz plīts, bet ēdienu pēc tam uzsildu uz gāzes riņķa. Tā ir resursu ekonomija. Tiesa, izdevumus veido zāļu iegāde, un labi, ja ir kompensējamie medikamenti. Taču, ja zāles jāpērk trim mēnešiem, cipars ir vērā ņemams.
– Uz kā rēķina pensionārs ietaupa? – jautāju Līvijas kundzei.
– Laikam uz ēdiena rēķina, ja prot saimniekot. Ja cilvēkam ārsts zāles ir izrakstījis, tad ir jāpērk un jālieto, lai justos vesels. Ir jāsaprot, ka, piemēram, rēķini par telefonu, elektrību, ūdeni un kanalizāciju, sadzīves atkritumiem netiks atlaisti un ka būs noteikti jāsamaksā. Var ietaupīt uz ēšanu, izvēloties, ko pirkt vai nepirkt. Tagad jau lielākā daļa cilvēku skatās uz atlaidēm un to, ko var uzglabāt, pērk tikai atlaižu laikā. Man bija paziņa Rīgā, kas paspēja izskriet visus veikalus un atrast precēm tobrīd zemāko cenu. Pārtikas cenas aug acīmredzami, pa mēnesi, it kā nemanot, cena jau palielinājusies par 15-20 centiem.
Mums Lubānā ir ļoti laba ēdnīca, kur ēdieniem ir demokrātiskas cenas, var paņemt pat pusi porcijas. Ir, kas iet uz ēdnīcu regulāri, izvēlas siltu zupu, kas neizmaksā dārgi. Lai ēdienu mājās izgatavotu, ir jānopērk pārtikas produkti, jātērē laiks un resursi, lai pagatavotu.
Lubānā daudziem ir arī savs zemes pleķītis, piemājas dārziņš, kur būs ogas, izaugs pirmais lociņš, gurķis, kartupelis, kaut vai skābenes, varbūt iestādīs tomātus. To, kas izaug, bet nevar apēst, ja ir prasmes, var iekonservēt ziemai. Man vēl ir krājumi no iepriekšējiem gadiem. Ja ir āboli, cenšos izspiest sulu, gurķus arī parasti sagatavoju, bet pagājušajā gadā bija ļoti daudz sēņu. Domāju, ka daudzi vāra ievārījumus, un mana mamma mellenes vārīja bez cukura. Kad paskaties uz ievārījumu, konservējumu cenu veikalā, tad protam novērtēt arī sava pagraba vai pieliekamā saturu. Ja cilvēkam rokas atrodas pareizajā vietā, tad nelielu dārziņu var izveidot kaut kastēs uz balkona. Parasti sievietes ir ļoti racionālas, un salātus pratīs sagatavot un biezputru izvārīs, kas nemaksā dārgi. Pensionāriem Skaidrīte no Degumniekiem noorganizēs arī kultūras pasākumu apmeklēšanu, izbraukumus, – tā darbīgā seniore.
Līvijas kundze atklāj, ka viņa ir bagāta ar astoņiem mazbērniem, kurus arī nevar apdalīt. Dāvanu iegādē kooperējas ar vecākiem, un omīte pievieno savu artavu naudas veidā – lai paši izvēlas to, kas vairāk vajadzīgs.
Līvija stāsta, ka viņai ir piecas profesijas. Pirmā ir sākumskolas skolotāja, nākamā ir latviešu valodas mācīšana krievu bērniem un krievu valodas mācīšana latviešiem, vēl ir strādāts par sociālo aprūpētāju, kultūras pasākumu organizētāju, un pēdējā profesija ir astrologs. Jau trīs gadus viņa ir pensijā, bet, vadot pensionāru biedrību, otrdienās tiek rīkotas dažādas tikšanās ar interesantiem cilvēkiem.
15.04.2025.