SIA "Palīgs" Ērgļos ir dibināta 1991. gada 1. augustā, uzņēmums uzkrājis jau 30 gadu darba pieredzi. Tā izvēlētās darbības jomas – tirdzniecība, ēdināšana, viesmīlības pakalpojumi.
Vaicāta, kā ir strādāt pandēmijas apstākļos, ievērojot epidemioloģiskās drošības nosacījumus, ja noteikumi mainās, uzņēmuma valdes locekle Daina Bokta atbild: – Divu gadu laikā, kopš cenšamies sadzīvot ar kovida viļņiem, epidemioloģisko situāciju, noteikumi un nosacījumi ir daudzmaz skaidri. Esam iemācījušies sadzīvot, taču viss ir "jātaisa ar dubultu atslēgu ciet". Tas ir saprotams tā, ka vairs nav ne darbaspēka, ne darba ražīguma, ne arī resursu, kā to visu kompleksu – ēkas – uzturēt. Vidējo darba algu kāpumu valstī varbūt pilsētas budžets var uzturēt, bet ne jau individuālais uzņēmējs vai SIA pagastā, lai cik labi censtos strādāt. Cilvēki ir aizbraukuši vai izbraukuši uz ārzemēm, pārceļas uz pilsētu, kur viss ir optimizētāks. Paliek jau tie, kam ir individuālās mājas vai saimniecības, vai lielsaimnieki, kam arī tagad grūtības atrast strādniekus. Mēs jau savas stundas neskaitām, un arī samaksāt vairs nevaram algas, kādas tiek prasītas, jo lai kāds pamāca, kā ierobežojumu laikā var nopelnīt ēdināšanas nozare, lai varētu bez problēmām samaksāt darbiniekam. Uzņēmējs pats spiests uzņemties daudzās lomas, un mēs arī esam viss vienā personā – uzņēmējs, tirgotājs, grāmatvedis, pavārs, jurists, apkopējs; katrs var paveikt vien tik, cik var.
Sākumā mums bija individuālais uzņēmums "Palīgs", bet nu jau ilgus gadus strādājām kā SIA ar nosaukumu "Palīgs", kaut es gribētu raksturot, ka tagad strādājam pēc principa ""Palīgam" palīgā. Uzņēmējs – vienlaikus gan kalps, gan saimnieks savā zemē, savā uzņēmumā.
Nozare, kas tiek dēvēta par viesmīlību, ar viesu izmitināšanu, diemžēl ir apdraudēta, jo šo nozari skārusi cilvēku paradumu maiņa, ko ietekmējuši pandēmijas apstākļi. Situācija, kad "durvis te ciet, te – vaļā", ļoti bremzējusi daudzu uzņēmumu darbu, un mēs neesam izņēmums. Mums Ērgļos kādreiz ziemā bija jūtams slēpotāju "uzlidojums", kad darbojās vairāki slēpošanas kalni, brauca viesi, līdz ar to vajadzēja ēdināšanas un izmitināšanas pakalpojumus. Beidzamajos gados nedarbojas trases, Ērgļu skaistākās vietas ģimenes var apskatīt, iekļaujoties vienā dienā. Slēgta viesnīca, strādājam SIA "Kore konditoreja", SIA "Palīgs", brīvdienās – "Našķotava", kā arī ir individuāli kūku cepēji. Lai cilvēki tiktu pasēdēt kafejnīcā un normālos apstākļos paēst, mums klāt nākusi vēl viena funkcija – jābūt tam cerberam, kas kontrolē sertifikātus, un ticiet – dalīšana vakcinētajos un nevakcinētajos ir apgrūtinoša. Mēs tomēr dzīvojam lauku pagastā, kur savus iedzīvotājus pazīst. Kam nav derīga apliecinājuma, izsniedzam porciju, lai paēd savā nodabā. Parasti jau bagātais nabago nepazīst. Kā tad būt – vakcinētais ēdīs un nevakcinētajam ēst nedosim? Neesmu antivaksere, bet šāda cilvēku dalīšana un šķirošana, manuprāt, nav normāla. Potēšanās vai nepotēšanās ir katra cilvēka personīga izvēle.
Daina Bokta atklāj, ka "Palīgs" visu ārkārtējās situācijas laiku nav izmantojis iespēju būt dīkstāvē, nav prasījis algu subsīdijas. – Protams, bija jāsamazina darbinieku skaits, jāpārskata štati. Redzēs, kā būs turpmāk, droši vien paliksim pie tā, kā ir, jo pamatā jau cilvēkiem ir vajadzīgi ēdināšanas pakalpojumi. Taču redzot, kā epidemioloģisko nosacījumu un ierobežojumu dēļ ļaudis tagad organizē bēres, jāvēlas –
lai neviens nemirst, ja pēdējais goda mielasts tuviniekiem jāaizstāj ar pīrādziņu un graķīti… Arī svētku ir tik maz, nesvin jubilejas, vienubrīd jau bija ieviesušies mazie pasūtījumi desmit cilvēkiem.
Uzņēmēja piebilst: – Tie, kam viss šis cīniņš jau līdz kliņķim, ver durvis ciet. Pati esmu kā tā ķirzaka, kura nomet asti un dodas tālāk, – cīnos saviem spēkiem. Jāpaliek taču kādam, kas dzenā visus uz priekšu vai atpakaļ, jo sēdēt un visu laiku žēloties, manuprāt, nebūs tas pareizākais. Salīdzinot laikus, kādi bijuši "Palīga" pastāvēšanas 30 gados, tagad nu ir tā – paēst vari, bet ja kādā mēnesī reizē ir jānomaksā zemes nodoklis, apdrošināšanas maksas, tad pats esi ķēpā, un es nemāku ūdenī izvārīt putru un piedāvāt pliekanu ēdienu. Piederu pie tiem, kuri uzturā lieto gaļu, nevis slieku pulveri, kuriem prasās putrai pielikt klāt pikucīti sviesta. Taču visi novērojam – pārtikas produktu cenas skrien augšā nenormāli. Biju pēc precēm Valmierā un Cēsīs, un augstās cenas rada izbrīnu, bet nezinu, kāds tam pamatojums. Varbūt par daudz naudas sadrukāts pabalstiem un subsīdijām, tā kaut kā jādabū atpakaļ. Taču "Palīgs" strādā, jo esam sīksti, nepadosimies. Mēs esam uzņēmēji jau trešajā paaudzē. Man ir tirgotāju gēns no mammas puses, jau vecāmamma savulaik cepa sirņikus un tirgoja. Bērniem ir ticis vairāk no vīra puses – juristu gēns. Ja vajag, visu var iemācīties, atrast internetā, un gan jau arī grāmatas kādreiz tiks izlasītas; man pat liekas, ka pati ikdiena ir kā grāmata, ja tikai pierakstītu, ko katrs atnākot pasaka, būtu nākamajām paaudzēm interesanti.
26.11.2021.