Cesvaines pils ir viena no Madonas novada kultūrvēsturiskā mantojuma pērlēm, kuru apbrīno gan mūsu novada iedzīvotāji, gan pilsētas viesi. Cesvaines pilij ir raiba vēsture – tā piederējusi Vulfu dzimtai, projektēta pēc arhitekta Hansa Grīzebaha skicēm, ēkas celtniecībā iesaistoties arī arhitektam Augustam Dinklāgem un gleznotājam, tēlniekam Vilhelmam Gīzekem.
Neraugoties uz dažādiem notikumiem, ko piedzīvojusi Cesvaines pils, tā joprojām kalpo par vietu, kurā jūtama vēstures elpa. Par to, kāda ir ēkas vēsture un kā tās pieskāriens tiek saglabāts pilī, lūdzu pastāstīt Cesvaines pils krājuma glabātāju DAIGU MATROZI.
– Cesvaines pils ir viens no Madonas novada kultūrvēsturiskā mantojuma piemēriem, ar kuriem varam lepoties.
– Vispirms jāsaprot, kas īsti ir kultūras mantojums un kultūrvide. Tas ir cilvēka radošās darbības rezultāts, kas izpaužas materiālā un nemateriālā formā, aptver kultūrvēsturiskas vietas, ēkas, kultūrainavu, mākslas darbus, senlietas, valodas, paražas, tradīcijas, tradicionālās prasmes un pieredzi, simboliskas un garīgas vērtības. Kultūras mantojuma vērtību nosaka tā autentiskums. Savukārt kultūrvide – tā ir vide, kas veidojusies cilvēka darbības rezultātā un glabā šīs darbības pēdas. Tā vienlīdz arī ir atbilde par Cesvaines pils nākotni. Tas ļauj arī pašu Cesvaini atpazīt kā viesmīlīgu un skaistu tūrisma pilsētu ar saglabātu kultūras mantojumu, ar augstas raudzes profesionālas mākslas un mūzikas pieejamību Cesvaines pilī, izjūtot šo kultūrvēsturiskā mantojuma auru.
– 1997. gadā Cesvaines pils tika iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Kā tiek strādāts pie šī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas?
– Cesvaine jau vēsturiski ir bijusi kā bagāts kultūras mantojuma un tradīciju centrs. Jau 1869. gadā Cesvainē notika vieni no pirmajiem novadu Dziesmu svētkiem Latvijā. Šīs tradīcijas turpinās līdz mūsdienām, un Cesvaines pils un tās pagalms vienmēr ir kalpojis kā plaša mēroga kultūras pasākumu vieta. Muzeja darbībai Cesvainē ir senas iestrādes, jo 1924. gadā tiek dibināts pirmais muzejs, kas atrodas Cesvaines vidusskolā – pilī. Lieli nopelni tā laika Cesvaines vidusskolas direktoram Aleksandram Bārdam, kas 1927. gadā nodibināja Latvijas tautas universitātes Cesvaines nodaļu. Summējot kopā visu šo bijušo un esošo bagāto kultūras tradīciju mantojumu, lai arī tālāk veiksmīgi varētu piesaistīt Eiropas finansējumu, un, balstoties uz valsts kultūrpolitikas vadlīnijām, 2015. gadā izstrādāju Cesvaines pils tālāko darbības stratēģiju ar mērķi, ka Cesvaines pilī nākotnē varētu atrasties Austrumvidzemes kultūras un mākslas izstāžu centrs. Šī centra darbības mērķis un misija ir veidot pievilcīgu kultūrvidi, saglabājot, atjaunojot un restaurējot kultūras mantojumu, apzinoties tā vērtību un unikalitāti, izceļot pils autentiski saglabājušās mākslas vērtības, senatnīgo, romantisko gaisotni, paralēli apzinot, vācot, pētot un glabājot liecības par Cesvaines pils, muižas un Cesvaines kultūrvēsturiskajām vietām, novada vēsturi, parādot tā savdabību Latvijas kultūrvidē un veicinot aktīvu iekļaušanos kultūras tūrismā, veidojot šo valsts nozīmes arhitektūras pieminekli par starptautisku, profesionālu kultūras un mākslas izstāžu centru.
Ēkas ārējā veidolā un interjerā saskatāmas romānikas, gotikas, renesanses un jūgendstila formas. Arhitektu radošā fantāzija, brīvā pieeja stilu formu tulkojumam, laikmeta prasību ievērošana un celtniecības darbu izpildītāju augstā profesionālā meistarība veicinājusi unikāla, neatkārtojama un oriģināla mākslas darba rašanos un uzskatāma par spožāko šī stila paraugu gan Latvijā, gan arī pasaules mērogā. Tā ir unikāla vēsturiska liecība nākamajām paaudzēm. Cesvaines pils ir Latvijas kultūras mantojuma izcila bagātība, kas vienīgā no visām Baltijas pilīm iekļauta respektablajā G. Baranovska
19. gs. otrās puses arhitektūras enciklopēdijā. Šī izdevuma mērķis bija iepazīstināt sabiedrību ar tā laika izcilākajiem sasniegumiem pasaules arhitektūrā.
– Cesvaines pilī 2002. gadā plosījās postošs ugunsgrēks. Lūdzu, pastāstiet par ēkas atjaunošanas darbiem pēc šīs nelaimes!
– Ugunsgrēks, kas noposta visu jumtu, daļēji otro stāvu, no ūdens stipri cieš pirmā stāva reprezentācijas telpu mākslinieciskā apdare. Tajā brīdī bija mazas cerības šo objektu atjaunot. No 2003. gada līdz šim brīdim notiek neatlaidīga Cesvaines pils atjaunošana un pakāpeniska restaurācija, lai saglabātu šo unikālo 19. gs. eklektisma arhitektūras pieminekli un kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm, nodrošinot kultūrvides kvalitāti un maksimāli saglabājot oriģinālo substanci. Šim iesāktajam darbam ir jāturpinās. Es ceru, ka nākotnē piepildīsies 1919. gadā Vilhelma fon Vulfa paustais vēlējums – ka Cesvaines pils vienmēr kalpos tikai kulturāliem mērķiem – mūzikai un mākslai.
– Kā iesācies jūsu darbības laiks šeit, un kas ir lielākie izaicinājumi, darot šo darbu?
– Pavisam kopā šajos gados Cesvaines kultūras mantojuma glābšanai esmu uzrakstījusi vairāk nekā 50 projektu un vienlīdz arī piesaistījusi nepieciešamo finansējumu, rūpējusies par šo projektu realizāciju. Un tā ir tā neatņemamā skola, pieredze un izglītība, ko esmu ieguvusi, darbojoties kopā ar augstākās raudzes kultūras mantojuma pētniekiem, ekspertiem, arhitektiem, restauratoriem un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi. Ļoti daudz esmu mācījusies no Rundāles pils glezniecības un tēlniecības restauratoriem vecmeistariem Zinaīdas un Gunāra Grīnfeldiem, kas ir vieni no šo projektu realizētājiem. Šo gadu gaitā izveidojusies izcila sadarbība ar Cesvaines pils atjaunošanas projekta autori arhitekti Ināru Caunīti. Tāpat arī ar Rundāles pils direktori Lauru Lūsi, ar kuru kopā organizējām Latvijas restauratoru nometni Cesvaines pilī 2015. gadā. Gadiem ilga sadarbība ir ar būvmākslas restauratoru ekspertu Valdi Jāni Plato, ar Arhitektoniskās izpētes grupu Baibas Eglājas vadībā, ar ekspertu Ilmāru Dirveiku, ar ērģeļbūves restauratoru Alvi Melbārdi, ar grāmatu „Latvijas muižas" autoru, vēsturnieku Vitoldu Mašnovski. Šo sarakstu varētu turpināt… un tāpēc jau arī tavs ikdienas darbs kļūst par sirdsdarbu. Tā ir tā atgriezeniskā saikne, gandarījums, ko tu iegūsti sadarbībā ar harismātiskiem un sava amata izciliem meistariem. 2015. gadā Cesvaines pilī notika Latvijas arhitektu dienas svētki un konference, kuru organizējām kopā ar arhitektu Jāni Liepiņu un Latvijas Arhitektu savienību. Mērķis bija piesaistīt sabiedrības uzmanību Cesvaines pilij. Rezultāts bija sasniegts, konferencē piedalījās 70 vadošie Latvijas arhitekti.
– Ko jums nozīmē šī vēsturiskā pērle?
– 1983. gadā pēc valsts norīkojuma sāku strādāt par mūzikas skolotāju Cesvaines vidusskolā. Šajā telpā vien kopš 2011. gada ir veikti 11 projekti izpētē un restaurācijā, rakstot projektus un piesaistot finansējumu no VKKF un NKMP. Man vajadzētu nedēļu, lai spētu izstāstīt, nu kur vēl uzrakstīt par tām vērtībām, kas atrodas Cesvaines pilī un ar kurām esmu dzīvojusi kopā, pētījusi, izdzīvojusi katras vissīkākās vērtības atdzimšanu 10 gadu garumā. 2011. gadā sāku strādāt Cesvaines pilī kā Cesvaines muzeja speciāliste un sapratu, ka pati pils ir muzejs, kas ar savām vērtībām veido veselu krājumu. Un ne tikai pils, bet arī viss pilsmuižas komplekss un Cesvaines evaņģēliski luteriskā baznīca, kas arī ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Tur kā ērģelniece un daudzu kultūras mantojuma glābšanas projektu autore darbojos kopš 1996. gada. Mans ikdienas darbs ir kļuvis par sirdsdarbu.
12.11.2021.