Reinis Rudzāts Barkavā strādā kopš 1999. gada. Pirms tam, būdams Medicīnas akadēmijas ģimenes medicīnas rezidents, strādāja dakteres Annas Višņovas ārsta praksē Madonā, kad Barkavas pagasta pārvaldes toreizējais priekšsēdētājs Staņislavs Smelters uzaicināja rūpēties par barkaviešu primāro veselību, piedāvājot darbu Barkavā toreizējā ambulancē. Pusotra gada laikā Barkavā tika izveidota ārsta privātprakse.
– Biju viens no pirmajiem, kas izvēlējās mācīties par ģimenes ārstu. Jau aizritējuši vairāk nekā 20 gadu, kopš Barkavā vadu savu ģimenes ārsta praksi. Šķiet, ka barkavieši mani kā ģimenes ārstu ir pieņēmuši.
Pirms sešiem gadiem pacienti tika pieņemti pielāgotās telpās kultūras namā, bet, īstenojot projektu ar Eiropas Savienības Sociālā fonda atbalstu, ārsta prakses telpas atrodas Barkavas pamatskolas ēkas korpusā, – aicināts uz plašāku sarunu, atklāj ģimenes ārsts Reinis Rudzāts.
– Cik plašs ir jūsu pacientu loks un dzīvesvietu teritorija?
– Tas nav tik stingri ģeogrāfisks, jo ir barkavieši, kas dzīvo Madonā, un madonieši, kas pārcēlušies uz Barkavu. Man liekas, ka ir labi, ja cilvēkiem ir izvēles brīvība, bet mani pacienti ir izkliedēti. Daļa pacientu dzīvo arī Ošupes un Mētrienas pagastā. Man jau šķiet, ka robežu esmu sasniedzis un pārsniedzis, jo Barkavas centrā dzīvojošajiem cilvēkiem, lai tiktu pie ģimenes ārsta, ir vieglāk, nekā tiem, kas dzīvo laukos, jo ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai pie daktera nokļūtu. Man gan ir izbraukuma vizītes, kad vienreiz mēnesī esmu Degumniekos, bet uz Mētrienu aizbraucu kādas trīs reizes mēnesī. Protams, ļoti vēlos, lai labāk brauc pie manis. Izbraukums ir vairāk domāts kā risinājums cilvēkiem, kuriem nav pieejamības ārstam. Iedzīvotāji gan arī kļūst mobilāki, automašīna vairs nav ekskluzīva lieta, līdz ar to ārsta praksē sanāk efektīvāks laiks. Paldies, ka gan Degumniekos, gan Mētrienā darbojas feldšerpunkti, kur strādā ārsta palīgi, kas ir atspaids arī man. Ja vajag mediķi uzreiz, tad ir ātrā palīdzība, bet, ja situācija nav akūta, pieņemu visus pieraksta kārtībā.
– Cik palīgu ir Reiņa Rudzāta ārsta praksē?
– Ārsta praksē strādā reģistratore Inese Tropa un trīs ārsta palīgi – Rita Niedra, kas ir strādājusi par feldšeri ātrajā palīdzībā, arī NMPD mediķe Inga Ešote un medicīnas māsa Antra Švaukste. Uz vietas varam veikt eksprestestus, noteikt cukura līmeni, ar otoskopu varam ieskatīties ausī. Ģimenes ārsts jau nebūs tas, kas operēs un darbosies ar asiem instrumentiem, bet izskalot sēra korķi, lai saprastu, vai tas ir cēlonis dzirdes pasliktināšanai, arī izvilkt skabargu varam. Taisām tepat kardiogrammu, ņemam analīzes nosūtīšanai uz laboratoriju. Ģimenes ārsts jau tikai tā var strādāt, jo izaicinājums profesijai ir tāds, ka it kā zini visu, bet nav tik dziļu zināšanu.
– Tomēr ir cilvēki, kas stāsta, ka esat palīdzējis, jo īstajā brīdī nosūtījis tālākajai diagnostikai. Cik svarīgi ir pieņemt lēmumu?
– Tā ir viena no ģimenes ārsta funkcijām vai izaicinājumiem, ko agrāk ierēdņi sauca par "vārtu vēršanas" funkciju – saprast, kurā brīdī var gaidīt un kurā brīdī vajadzīga ļoti specifiska specializācija. Ģimenes ārsts bieži vien bijis grēkāzis tajā ziņā, ka vārtiņi ir bijuši šauri medicīniskajās iespējās.
– Kā "Covid-19" ārkārtējās situācijas laiks ietekmēja ārsta prakses darbu?
– Pirms kādām trim nedēļām aizgāju atvaļinājumā un tikai tad sajutu, cik biju noguris pa šo laiku – arī emocionāli. Pirms vakcinācijas vēl bija ļoti daudz attālināto un telefonisko konsultāciju. Kaut kādā mērā arī man kā dakterim tas likās ērti un ātri, bet sapratu, ka tas vēl vairāk ārsta spēkus mazina, jo ārstēšana pa telefonu ir diezgan diskutabla. Kovida gadījumos, kad slimnieks atrodas karantīnā, gan novērtēju, ka ir modernās tehnoloģijas, ka ir WhatsApp, ka var īsziņu uzrakstīt, ka ir skābekļa mērītājs – pulsa oksimetrs, lai objektīvi varētu sekot slimības gaitai. Mājas vizītēs devos apdomīgi, bet tad, kad izvērtēju, kādi ir riski. Ģērbos spectērpā, jo to, kā izplatās kovids, uztvēru ļoti nopietni. Viens no pirmajiem arī vakcinējos, jau 10. janvārī saņēmu pirmo vakcīnu. Taču pret jauno medikamentu izjutu to pašu satraukumu, kā visi cilvēki. Tomēr profesionālajā darbā esmu tā sapīts, ka uzskatu – vakcīna dod ja ne 100% drošību, tad vismaz vieglāku slimības gaitu. Pēc pirmās potes arī saslimu, nesagaidījis otro vakcīnu, kas tā mēdz būt. Tas, kas notika ar mani, skāra arī ģimeni, un varu teikt, ka tā nav nekāda izprieca. Kā ārstam vīrusa uzbrukums deva lielāku izpratni gan par vieglo formu, gan arī to, kā vīruss var sagraut veselību. Mēs visi vadāmies pēc savas personiskās pieredzes, kaut ir radikāli viedokļi. Nekad cilvēkus neesmu lamājis par antivakseriem. Diezgan daudz cilvēku – 44% – esmu savakcinējis no kopējā pacientu skaita, bet no senioriem – gandrīz 60%. Viennozīmīgi esmu par vakcinēšanos, varu to publiski paust. Vakcīna nav brīnumlīdzeklis, taču ir viens no neideālajiem veidiem, kā ar kovidu var sadzīvot. Ārsta praksē viens no pirmajiem uzsāku vakcināciju, kaut tas man kā ārstam, arī palīgiem radīja lielu slodzi. Katrs pacients pirms potēšanas ir jāiztaujā, ko pats darīju, jo tam ir liela nozīme, bet papīru lietas, savietošanu datu bāzēs, noziņošanu veica palīgi. Varbūt kādam 1% tika pārlikts vakcinēšanas laiks. Absolūtā kontrindikācija, aizliegums vakcīnām ir tikai viens – ļoti smagā alerģiskā reakcija, ko nevaram prognozēt, bet var nojaust, ja kas ir bijis no kāda medikamenta iepriekš. Mana sajūta – ir kaut kādi kritēriji, varbūt arī cilvēka sajūta, un, ja bailes ir nepārvaramas, kam nevar pārkāpt, es to pieņemu. Taču sajūtas ar laiku mainās. Ar varu neviens netiek piespiests. Situācija ir ļoti grūta, un var saprast valdību, kam tā jārisina ar galējiem izmisuma līdzekļiem, bet nevajadzētu ciest cilvēku attiecībām. Kompromisu arī nevar pieļaut, nedrīkstu būt labais dakteris un teikt "Nepotējieties!", kad to vajag. Sekas tam ir arī piedzīvotais pirms 30 gadiem, kad obligātums rada psiholoģiski alerģisku reakciju.
– Cilvēkiem ir arī citas kaites, ne tikai "Covid-19" vīruss. Vai, baidoties no inficēšanās, kāds vispār neatlika vizīti pie ārsta?
– Domāju, ka sekas ne tikai "Covid-19", bet arī citu slimību dēļ mēs vēl redzēsim pēc kāda laika. Ir bijušas situācijas arī manā praksē, es pat nevaru pateikt, ka cilvēks ir rīkojies nepareizi, bet kovida situācija ir apgrūtinājusi savlaicīgu tikšanu pie ārsta. Taču uzskatu, ka kovids ir prioritāte, jo, ja mēs to neiegrožojam vai neatrisinām, tad runāšana, ka nepievēršam uzmanību onkoloģiskajiem slimniekiem, nekādā ziņā nepalīdzēs, ja infekcijas izplatība būs nekontrolēta.
– Kādas vēl ir prioritātes?
– Bija pazudušas saaukstēšanās slimības gan bērniem, gan pieaugušajiem, kas dīvainā kārtā atgriežas tagad, tāpat vēdera vīrusi, jo cītīgi mazgājam rokas. Var nojaust, ka cilvēkos krājas trauksme, neapmierinātība un izdegšana, kam ir jāpievērš uzmanība. Joprojām jāuzmana sirds un asinsvadu slimības.
– Kas nosaka ģimenes ārsta pieejamību?
– Darba organizācijā ir zināma brīvība, bet ir ārēji rāmji, kas nosaka, ka ģimenes ārsta praksei ir jābūt arī vakara pieņemšanas stundām, cik stundu ārsta praksei ir jābūt atvērtai. Tas nenozīmē, ka tur visu laiku ir jābūt dakterim, bet ir jābūt ārsta palīgam, kas var dot padomus vai risināt organizatoriskus jautājumus, vai uzrakstīt rutīnas recepti, kas ir saskaņota ar mani. Darba laiks ir reglamentēts, arī galējais laiks, kad ir pacientam jātiek pie ārsta, kur arī iekļaujos. Ģimenes ārstu trūkst, tāpēc arī man ir tik liela prakse. Uzsākot ārsta praksi, degu un pirmajos gados, domāju, arī pārdegu. Tajā brīdī atklājas kādas robežas, kad nav labi ne dakterim, ne pacientam. Man ir veicies, ka pacienti respektē arī manu darba laiku, kaut gadās, ka ir kādas krīzes situācijas, veselības paasinājumi. Tur ir racionāls padoms visiem – nevajag kautrēties izsaukt ātro palīdzību, jo ir bijis tā, ka cilvēks izmisīgi cenšas sazvanīt mani. Protams, ir svarīga kaut kāda distance un robeža, bet kaut kādā mērā visi barkavieši ir gandrīz kā savējie. Līdz ar to, ja šajā kopienā dzīvoju, tad ir arī tā, ka pats jutīšos slikti, ja ārpus darba laika bija iespēja pacelt telefonu, bet es to neizdarīju. Ja nu kāda patiesi svarīga lieta. Tomēr atbildēšanu uz telefona zvaniem ārpus darba laika neuzskatu par ārsta pienākumu. Ģimenes ārsts arī ir tikai cilvēks un nevar būt sasniedzams 7/24 režīmā. Atpūtas ziņā ir labi, ka lauki atrodas Cesvainē, kur dzīvo vecāki, un tā ir ģeogrāfiska barjera jeb distance. Pastrādājot fiziski, arī pats sevi līdzsvaroju.
27.08.2021.