Aronas pagasts Madonas novadā ir viens no tiem, kur nav izveidota ģimenes ārsta prakses vieta, bet jau daudzus gadus darbojas feldšerpunkts, un to vairāk nekā 40 gadu veiksmīgi vada ārsta palīgs (feldšere) Līga Zvirgzdiņa.
Viņa atceras, ka savulaik pagasta teritorijā iedzīvotājiem bijuši pieejami divi feldšerpunkti – gan Kusā, gan Viesienas pusē, bet pēc tam, kad valstī tika izveidota ģimenes ārstu prakses institūcija, paaugstinātas prasības feldšerpunktiem (bija nepieciešams sertifikāts) un kolēģe aizgāja pensijā, Aronas pagastā tika saglabāts tikai viens feldšerpunkts Kusā.
– Esmu pieejama katru darbdienu un pie pacientiem dodos arī mājas vizītēs. Uz feldšerpunktu var nākt ikviens pagasta iedzīvotājs neatkarīgi no izvēlētā ģimenes ārsta. Aronas pagasta ļaudīm lielākoties tie ir ģimenes ārsti Madonas pilsētā. Es sadarbojos ar visiem ārstiem, neskaidrību gadījumos zvanu viņiem un konsultējos, kādu palīdzību sniegt, vai arī ar dakteri vienojamies par konkrētu pacienta vizītes laiku. Reizēm esmu kā dispečere saziņā starp iedzīvotājiem un ģimenes ārstiem. Situācijas ir dažādas, bet cenšamies vienmēr atrast labāko risinājumu, divas galvas, kā saka, tomēr gudrākas. Ļoti laba sadarbība man ir izveidojusies ar dakteri Ilonu Tuču, – uzsver Līga Zvirgzdiņa.
Šādu veselības aprūpes modeli, kad laukos, samazinoties iedzīvotāju skaitam, darbojas feldšerpunkts un ģimenes ārsta pakalpojumi savukārt ir pieejami novada centrā, pieredzējusī feldšerpunkta vadītāja vērtē kā pietiekami labu, it īpaši ņemot vērā, ka Madonas pilsēta atrodas salīdzinoši tuvu. Feldšerpunkta darbību daļēji finansē valsts, daļēji – novada pašvaldība. Arī pagasta pārvalde ir ļoti atsaucīga, nekad neatsaka palīdzēt ar transportu, ja kādam iedzīvotājam ir nepieciešama ārsta konsultācija Madonā vai pat Rīgā.
– Ne jau visiem laukos ir sava automašīna, ne jau visiem veselība ļauj pie ārsta doties, izmantojot sabiedrisko transportu. Arī man pašai ir autovadītāja tiesības, un tas atvieglo nokļūšanu pie pacientiem mājas vizītēs. Grūtāk ir ziemā, kad daudz atkarīgs no tā, vai ceļi ir izbraucami, – atzīmē Līga Zvirgzdiņa.
Viņa atminas arī laiku, kad gaisā virmoja iecere slēgt feldšerpunktus, bet labi, ka tas neticis īstenots, jo atjaunot to darbību, kā rāda pieredze dažos citos pagastos, ir grūtāk nekā tos saglabāt.
Feldšerpunkts Kusā gan darbojas visus šos gadus, kopš Līga atnāca strādāt uz šejieni – 1. aprīlī apritēja jau 42 gadi. Ar zināmu humora piedevu viņa piebilst, ka tas droši vien vairs neesot mūsdienīgi – iesēdēties tik ilgi vienā vietā, bet medicīna ir tā joma, kur cilvēki ir nedaudz jāpazīst, jāzina viņu slimību vēsture, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību: kāds laiks tomēr paiet, kamēr to visu iepazīst. To izjutusi arī pati, kad palielinājās klientu loks un to papildināja Viesienas pusē dzīvojošie iedzīvotāji.
Līga atzīst, ka daudzu gadu ierastajā darba ikdienā būtiskas izmaiņas ienesusi kovida pandēmijas izplatīšanās. Ar satraukumu tika sagaidīts katrs darbdienas rīts, jo nekad nevarēja būt drošs, vai starp apmeklētājiem nebūs kāds vīrusa pārnēsātājs, tāpēc ļoti svarīgi bijis ievērot valstī noteiktās epidemioloģiskās drošības prasības.
– Šis laiks nenoliedzami ir jauniem izaicinājumiem bagāts, bet, neraugoties uz to, uz dzīvi es cenšos raudzīties ar pozitīvu skatu. Arī attiecībā uz potēšanos uzskatu, ka ir jāvakcinējas. Pati esmu potējusies un to iesaku darīt arī citiem, it īpaši tiem, kam ir daudz hronisku saslimšanu, jo, ja tam visam klāt tiks pieķerts kovids, var būt visādi. Turklāt sapotēties tagad vairs nav nekādu problēmu. Var izvēlēties konkrētas vakcīnas un sapotēties salīdzinoši tuvu dzīvesvietai. Sākumā gan tika izvirzīti drastiski noteikumi, kad iesaistīties vakcinācijas procesā tika aicināti ģimenes ārsti. Bija jābūt atsevišķai ieejai un izejai, tāpat bija jānodrošina citi nosacījumi, kurus ģimenes ārsti savās prakses vietās nemaz nevarēja izpildīt, bet tagad potē pat tirgos un citās publiskās vietās, kas, manuprāt, arī nav īsti pareizi. Taču, protams, lēmums par vakcinēšanos katram ir jāpieņem pašam, – atzīst Līga Zvirgzdiņa.
Viņa atklāj, ka tagad daudz mazāk cilvēku izvēlas apmeklēt feldšerpunktu klātienē, katrs tomēr vairāk piedomājot pie savas drošības. Daudzi ir atklājuši, ka ne vienmēr ir jānāk uz feldšerpunktu, jo izsmeļošas konsultācijas var saņemt arī telefoniski, bet, ja nu tiešām nepieciešama vizīte klātienē, tad tikai pēc iepriekšēja pieraksta. – Cilvēki pie tā ir jau pieraduši un arī tagad, kad var nākt, iepriekš nepiesakoties, pirms vizītes piezvana. Tad arī vienojamies par konkrētu laiku, lai nebūtu ilgi jāgaida, jo, ja kādam tobrīd ir pielikta sistēma, tad nākamajam savu kārtu var sanākt gaidīt arī kādu stundu, – ikdienu raksturo Līga Zvirgzdiņa.
Iedzīvotāji savu feldšerpunkta vadītāju vairāku gadu desmitu garumā ir iepazinuši kā ļoti atsaucīgu, laipnu feldšerīti, kas nekad neatsaka palīdzību arī tad, kad beidzies oficiālais darba laiks. Viņai šī ir pirmā un vienīgā darbavieta. Savulaik Līga Zvirgzdiņa tika nominēta „Gada balvai medicīnā".
– Esmu beigusi Rīgas 2. medicīnas skolu, kur toreiz sagatavoja feldšerus. Doma par šo profesiju man bija jau kopš bērnības, jo mamma strādāja slimnīcā. Pati arī šad tad slimoju, un tā interese par medicīnu pamazām radās. Apsvēru arī studijas Medicīnas institūtā, bet nolēmu vispirms nedaudz pastrādāt, un tā tas palika. Esmu no Jaungulbenes, pēc skolas beigšanas darbu man piedāvāja arī Gulbenes pusē, bet es izvēlējos Kusu. Kā jau jaunam cilvēkam gribējās savu kaktiņu, un tā visus šos gadus esmu Kusā un joprojām saku, ka neko jau citu nemāku, kā ārstēt cilvēkus. Esmu pārliecināta, ka strādāt par mediķi var tikai tad, ja patīk saskarsme ar cilvēkiem, pretējā gadījumā – tas ir galīgi garām. Daudzreiz jau pietiek ar labu vārdu, uzmundrinājumu kādā izmisuma brīdī, reizēm tas palīdz vairāk nekā zāles, – uzskata Līga Zvirgzdiņa.
27.08.2021.