Varakļānu novadā pavisam darbojas trīs ģimenes ārstu prakses. Varakļānu mediķi bija arī vieni no pirmajiem valstī, kuri no pavasara puses uzsāka vakcināciju pret „Covid-19". Šajā atvērumā saruna ar vienu no ģimenes ārstēm – SANDRU GRITĀNI, kuras ģimenes ārsta prakse atrodas vienā ēkā ar Varakļānu aprūpes centru, proti, Pils ielā 25a, 1. stāvā. Viņas aprūpē ir teju 1800 pacientu, un ikdienā veicamo pienākumu ir daudz. Paralēli darbam Varakļānos Sandra Gritāne divas reizes mēnesī dodas uz Murmastieni – arī tur norit pacientu pieņemšana.
Mūsdienās ģimenes ārsts ir primārais aprūpes un palīdzības sniedzējs saviem pacientiem, un tieši uz ģimenes ārstu pleciem gulstas svarīgākie pacientu aprūpes pienākumi.
– Cik ilgi esat ģimenes ārste, un kāpēc izvēlējāties saistīt savu dzīvi ar medicīnu?
– Pēc izglītības esmu pediatre, man ļoti patīk darbs ar bērniem. Ārsta darbā esmu nostrādājusi vairāk nekā 30 gadu, bet ģimenes ārste esmu kopš 2000. gada. Sākumā strādāju galvenokārt tikai ar bērniem, kā jau pediatra darbā tas notiek, bet laika gaitā pie manis sāka nākt dažāda vecuma cilvēki – gan vidējās, gan vecākās paaudzes, un nu jau ir tā, ka man patīk aprūpēt un palīdzēt pilnīgi visiem ģimenes locekļiem. To, ka būšu ārste, zināju jau kopš skolas laikiem, tas bija mans aicinājums – dziedināt gan fiziski, gan morāli, atbalstīt. Tieši tas ir lielākais gandarījums manā darbā.
– Cik pacientu ir jūsu aprūpē, un vai jūsu ģimenes ārsta praksi apmeklē tikai Varakļānos dzīvojošie?
– Mana pacientu aprūpes zona ir Varakļānu pilsēta, Murmastiene, Stirniene, bet pie manis brauc arī pacienti no Barkavas, Atašienes, Nagļiem, Dekšārēm. Kopā manā ārsta praksē reģistrēts 1771 pacients, no tiem 411 ir bērni un 1360 pieaugušie.
– Jūsu pacientu skaits ir patiesi liels – kā izdodas tikt galā ar saviem pienākumiem un ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties?
– Sākšu ar to, ka man ir patiešām izcili palīgi – mans ārsta palīgs ir ļoti zinošs un gudrs, arī medmāsa, kas savulaik bijusi vecmāte un prot apieties ar bērniem, ir liels atbalsts. Mēs strādājam no sirds, jo gribam savus pienākumus perfekti izpildīt, sniegt profesionālu palīdzību. Bieži vien pašas tāpēc izdegam, bet tad atkal saņemamies un turpinām strādāt tālāk. Mēs ārstējam cilvēkus tā, kā gribētu, lai mūs pašas ārstē.
Lielākie izaicinājumi šajā darbā ir garās rindas mūsdienu medicīnas sistēmā. Agrāk pacientu varēja nedēļas laikā nosūtīt uz nepieciešamajiem izmeklējumiem, tagad paiet krietni ilgāks laiks. Ja pacientam ir kāda hroniska kaite, viņš var pagaidīt, bet ko darīt tad, kad cilvēku skāris akūtāks gadījums? Nav noslēpums, ka mēs – mediķi – risinām šīs situācijas, personīgi sazvanoties ar saviem kolēģiem, lai viņi palīdz atrisināt steidzamākas problēmas. Tas ļoti skumdina, ka izveidojusies šāda garo rindu sistēma. Ir jau ļoti labi, ka pastāv šāda kolēģu savstarpējā sapratne un ka mēs spējam un varam cits citam palīdzēt, kad tas ir vajadzīgs. Ir ļoti jauki, kad zini, ka vari piezvanīt saviem kolēģiem un lūgt atbalstu. Madonas kolēģi vienmēr ir ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi. Otra problēma, kas skar ja ne visus, tad ļoti daudzus ģimenes ārstus, ir tas, ka mums nākas risināt arī cilvēku sociālās problēmas. Šis slogs uz mūsu pleciem kļūst arvien lielāks. Kad izrakstu savam pacientam receptes medikamentu iegādei, man jādomā, vai viņam dot šīs vai citas zāles, vai viņam pēc tam pietiks naudas, par ko nopirkt maizīti. Protams, gan novada pašvaldība, gan sociālais dienests sniedz savu atbalstu gan mums, gan šiem cilvēkiem, kuriem ir grūtības. Manai ārsta praksei ir ļoti labas attiecības ar šīm abām iestādēm. Mēs vienmēr ziņojam par sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kurās varētu pastāvēt fiziska vai emocionāla vardarbība, par aizdomām, ka bērns nesaņem pilnvērtīgu pārtiku, ka netiek pienācīgi aprūpēts. Lai gan šie jautājumi uzreiz būtu jārisina ar atbildīgo iestāžu palīdzību, cilvēki tik un tā bieži nāk pie manis un stāsta man par šīm problēmām. Ģimenes ārstam nākas būt reizē arī psihoterapeitam un psihologam. Kad es pirms 30 gadiem uzsāku savas ārsta darba gaitas, depresijas pazīmes novēroju ļoti nelielam cilvēku skaitam, arī medikamentus, kas nomāc negatīvos simptomus, izrakstīju maz. Tagad depresijas pazīmes ievēroju daudziem pacientiem. Bet ne jau medikamentu dēļ viņi pie manis nāk – viņi nāk, lai parunātos, izkratītu sirdi, saņemtu emocionālu atbalstu. Daudzi cilvēki jūtas nemierīgi un vientuļi, un ģimenes ārsts viņiem šādos brīžos ir atbalsts. Ir daudz tādu senioru, kuri ir gatavi nākt pie manis katru nedēļu, lai arī zāles viņiem nav nepieciešamas. Viņiem vajag drošības izjūtu, ko es droši vien varu viņiem dot, jo pati vismaz pagaidām jūtos stabila un pietiekami zinoša. Protams, apgrūtinājums ir birokrātija, lielais papīru slogs, ar ko jātiek galā, kas jāsakārto, bet mēs jau nestrādājam papīru dēļ, bet gan cilvēku labā. Kā milzīgu problēmu redzu jauno speciālistu trūkumu, sevišķi lauku reģionos. Kad līdzšinējie ģimenes ārsti dodas pensijā un pie tiem, kuri vēl paliek strādāt, vairs nevar pierakstīties, jo prakses kapacitāte ir aizpildīta, jādomā, kur likt tos pacientus, kuri paliek bez ģimenes ārsta. Jaunie speciālisti nebūt nestāv rindās. Pašlaik strādājošie ārsti noveco, jauno kadru nav, un es nezinu, kas notiks tālāk. Nav ne jausmas, vai Veselības ministrijai ir izstrādāts plāns šīs situācijas risināšanā vai nav.
– Ikvienam darbam ir sava gaišā puse. Kas jums dod enerģiju un motivāciju turpināt strādāt?
– Tā kā trešdaļa manu pacientu ir bērni, viņi ir mans lielais optimisma avots. Darbs ar bērniem vienmēr ir patīkams, viņi ir patiesi, enerģijas pilni. Visu cieņu senioriem, no kuriem var mācīties dzīves gudrības un smelties pieredzi, bet bērni ir mans mazais dopings. Protams, prieku un gandarījumu sagādā tas, ka izdodas pacientiem noteikt pareizu diagnozi neskaidrā gadījumā un palīdzēt atrisināt viņu problēmas.
– Kā Varakļānu pašvaldība atbalsta jūsu prakses vietas pastāvēšanu un palīdz ikdienas darbā?
– Manas prakses telpas atrodas Varakļānu aprūpes centrā. Protams, es maksāju par tām īres maksu, bet tā nav maksimālā. Divreiz mēnesī braucu uz Murmastieni un strādāju ar saviem pacientiem tur. Arī tur no manis tiek prasīta samērā maza summa par turienes prakses aparatūras izmantošanu. Pirms pieciem vai sešiem gadiem ar pašvaldības atbalstu tika izremontētas manas prakses vietas telpas Varakļānos. Dome nekad neliedz savu atbalstu un iespēju robežās vienmēr palīdz. Jauki, ka pašvaldība iesaistās arī projektu, kas veicina piekopt veselīgu dzīvesveidu, atbalstīšanā.
– Kā notiek jūsu prakses darbība šajā kovida laikā?
– Šobrīd mums jau ir zināma pieredze vīrusa ārstēšanā. Pats sākums gan bija graujošs. Pacientu vakcinācija notiek arī manā ārsta praksē, paralēli tam pie manis nāk cilvēki, kuriem nepieciešamas receptes, nāk tādi, kuriem jānoformē invaliditātes grupa. Ja man ir gandrīz 1800 pacientu, tad visu šo izdarīt, iekļaujoties tikai darba laikā, nav fiziski iespējams. Tieši tāpēc mēs vienmēr paliekam ārpus sava darba laika. Bieži vien ģimenes ārstus vaino nepietiekamā pacientu motivācijā vakcinēties, lai gan mēs nevis cenšamies mazināt, bet gan palielināt cilvēku vēlmi potēties. Cenšamies vakcinēt pacientus trīs reizes nedēļā, plus vēl visas parastās pieņemšanas, tad arī e-veselība, kas ķeras un kur viss nenotiek raiti, jo nav iespējams ievadīt visus datus. Strādājam, cik varam – potējam pret kovidu, pret gripu, aprūpējam slimos pacientus. Mans viedoklis – vienīgā izeja ir potēties pret vīrusu. Pirms kāda laika manā praksē bija 50% sapotēto pacientu, tagad domāju, ka šis skaits varētu būt jau 70%.
15.10.2021.