Vides pārvaldības inženiere un „Zero Waste Latvija" biedre Zane Gailīte pēc Madonas Valsts ģimnāzijas absolvēšanas devās studēt vides un ilgtspējas tēmas Francijā.
„Jau studiju sākumā sapratu, ka tieši cilvēks ir atslēga planētas ilgtspējai. Gribam to atzīt vai ne, mēs visi patērējam resursus, atstājam ietekmi uz esošo un nākamo paaudžu dzīves vidi (tātad apstākļiem). Cilvēka neierobežotās vēlmes ierobežoto resursu apstākļos apdraud ne tikai citas sugas, bet visvairāk jau mūsu pašu pēcnācējus. Nodarbībās par bezatkritumu dzīvesveidu es vienmēr uzsveru: „Ja jums vienalga par tauriņiem, dariet kaut ko savu bērnu dēļ!" Visu, diemžēl, rezervātā neielikt, jo dzīvojam. Bet ievērojami samazināt savu tā saukto ekoloģisko pēdu varam visi. Patiešām ticu, ka daudzu cilvēku nelielas ikdienas pūles ir tikpat svarīgas kā ilgtspējīga politika un atbildīga ekonomika.
Tā kā vadu teorētiskās un praktiskās apmācības kompostēšanā, konsultēju privātpersonas un pašvaldības, grūti šos komplicētos procesus rezumēt pāris teikumos. Vislabāk parādīt katram atbilstošāko. Cilvēki atzīst, ka viss ir krietni vienkāršāk, interesantāk un patīkamāk nekā pierasts domāt. Jāizkāpj no priekšstatiem par smirdīgu, neglītu kaudzi dārza stūrī, no kuras gadiem nevar neko jēdzīgu sagaidīt.
Tā kā bioloģiski noārdāmie atkritumi, atkarībā no ēšanas paradumiem un gadalaika, vidēji veido 30-50% no mājsaimniecību sadzīves atkritumiem, augošo atkritumu apsaimniekošanas tarifu kontekstā vēl vairāk aicinu piedomāt pie to atšķirošanas un videi draudzīgas apsaimniekošanas. Mani satrauc atkritumu apsaimniekošanas regulējums Latvijā, kas atzīst individuālu kompostēšanu savā teritorijā vai rūpnieciski organizētu procesu, pelēkajā zonā atstājot kopīgu mazizmēra kompostēšanu. Citviet Eiropā prakse, kad nama kaimiņi vai biroja kolēģi kopīgā tvertnē kompostē, ir ne tikai legāla, bet pat pašvaldību un valsts stimulēta. Kur paliks lietderīga resursu izmantošana un samazināta ietekme uz vidi, ja pat reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu speciāli būs jābraukā, lai atsevišķi vāktu pustukšu bioatkritumu konteineru saturu, kilometriem vestu rūpnieciskai pārstrādei un pēcāk gudrotu, kur likt lērumu ne pārāk kvalitatīva komposta.
Manuprāt, Latvija galvenokārt „klūp", jo politikā un lēmumu izpildē joprojām ilgtspēju nostādām pretī attīstībai, nespējam rīkoties pietiekami drosmīgi. Un nav itin nekā progresīva ik gadu rīkot talkas, vienlaikus atkritumu šķirošanas un pārstrādes sakārtošanā muļļājoties vairākus gadu desmitus, vides organizācijas labi ja pieaicinot skolās, bet neņemot vērā to viedokli pie lēmumu pieņemšanas, nepiešķirot adekvātus resursus.
Diemžēl mainījusies arī cilvēku mentalitāte. Esmu novērojusi, ka vairāk izšķērdējam un piesārņojam, jo „varu to atļauties", „man vienalga, kāds to satīrīs", „man lētāk klusiņām norakt/sadedzināt/atstāt mežiņā".
Jā, pamazām uzlabojas atkritumu šķirošanas pieejamība. Tomēr aizvien darām nepietiekami, lai atkritumu rašanos mazinātu mājsaimniecību, uzņēmumu, iestāžu līmenī, kas būtu svarīgākais. Tēlaini izsakoties, ja vannai pāri plūst ūdens, vissvarīgāk aizgriezt krānu, tad korķi izraut un kaut ko slaucīt…"
28.01.2022.