Ja Latvijas politiskā elite ekonomiskās krīzes zvanu ir sākusi spēcīgi zvanīt tikai pēdējos divos gados, tad Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) šādos apstākļos ir dzīvojis teju vai visu atjaunotās brīvvalsts laiku.
Paši ugunsdzēsēji neslēpj, ka viņi valstij ir ļoti dārgs dienests. Ja daudzās citās valsts iestādēs pietiek ar mazākiem izdevumiem, lai tās spētu savas funkcijas pildīt, tad ugunsdzēsējiem, lai nodrošinātu pilnvērtīgu materiāltehnisko bāzi, ir nepieciešami ļoti lieli līdzekļi, kas līdz šim valstī nav atrasti.
Sarunā ar VUGD Madonas brigādes komandiera vietnieku Arvi Jakoviču noskaidrojās, ka 2008. gads par spīti sliktajai ekonomiskajai situācijai varētu sniegt arī nelielu cerību staru dienesta nākotnei. Valsts šobrīd gatavojas iepirkt 90 modernus ugunsdzēsēju auto, viens nonāks arī Madonas brigādes rīcībā… radot jaunas problēmas.
– Mūsu ēka ir būvēta laikā, kad ugunsdzēsēji savus pienākumus veica ar zirgu pajūgiem, līdz ar to ēka ir morāli un tehniski novecojusi, un, ja mums jau šobrīd ir problēmas ar esošo automašīnu novietošanu, tad ar jauno tās tikai pieaugs, – norādīja Arvis Jakovičs, un piebilda, ka šobrīd tiek domāts par jaunu garāžu izbūvi esošā depo pagalmā.
Tiesa, ar jaunu depo gan būs jāpagaida, pēc Iekšlietu ministrijas plāniem to varētu sākt būvēt vien 2016. gadā, kas ir tāla un neskaidra nākotne. VUGD Madonas brigādes komandiera vietnieks atzina, ka arī viņi cenšas pielāgoties taupības režīmam, un tas atstāj iespaidu uz profesionālo darbu.
– Šobrīd mums daudzās situācijās nākas izvērtēt, vai negadījums ir pietiekami nozīmīgs, lai mēs turp brauktu. Vai kokā uzkāpušais kaķis ir dārgas sugas pārstāvis vai arī parasts sētas runcis, tiesa, kaķa skeletu kokā vēl nav nācies manīt, vai sirseņu pūznis, kas jānoceļ, ir attāluma ziņā tuvu vai tālu – no tā ir atkarīgs braukt vai nebraukt. Šādi, izvērtējot katru gadījumu, arī visu laiku strādājam, lai – nedod Dievs! – nelietderīgi netērētu līdzekļus, – ar nelielu ironijas devu ugunsdzēsēja darba specifiku raksturoja A. Jakovičs.
Šādi strādā visas Latvijas ugunsdzēsēju brigādes, un Madonas brigāde vēl nav pašā sliktākajā situācijā. Piemēram, Aizkrauklē ugunsdzēsēju ēkā nav telpas, kurā varētu vienlaicīgi uzturēties seši cilvēki, nemaz nerunājot par garāžām.
Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darba specifika ir visiem labi zināma. Latviešu nacionālais sporta veids – kūlas dedzināšana – joprojām ir populārs, taču pamazām dedzinātāji sāk pagurt.
– Kūlas ugunsgrēki pie mums ir katru pavasari. Citviet Latvijā dedzina jau janvārī, un daži pat uz Ziemassvētkiem. Taču pēdējos gados ugunsgrēku skaits samazinās, tagad esam nostabilizējušies uz vidēji 20 ugunsgrēkiem gadā. Vēl pirms dažiem gadiem to skaits pārsniedza 100, tas mums bija traks laiks, kad lielākos resursus izmantojām, tieši likvidējot kūlas ugunsgrēkus. Šobrīd, kad veiksmīgi sadarbojamies ar Lauku atbalsta dienestu, redzam, ka cilvēki sākuši daudz nopietnāk izturēties pret savas zemes apsaimniekošanu, jo dedzināšanas gadījumā viņi var nesaņemt Eiropas maksājumus, tas ir samazinājis kūlas ugunsgrēku skaitu, taču man nav lielu ilūziju par to, ka šo nelaimi varētu izskaust pilnībā, tāpēc izdedzinātas ceļmalas mūs sagaidīs arī nākotnē, – to, ka latviešu tautas „labākajai" tradīcijai iznīkšana nedraud, secināja Arvis Jakovičs.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 14.08.2008.
Autors: Egils Kazakevičs
Oļģerta Skujas foto