Siena laiks tuvojas noslēgumam, bet drīz būs jāpļauj rudzi un mieži. Pirms 100, vēl pat pirms 50 gadiem lauku ļaudis šos darbus veica ar izkapti, bet mūsdienās cilvēki pēc iespējas vairāk izmanto dažādas palīgierīces.
Cik Latvijā ir māju, kurās zāli pļauj kā senāk – ar rokas izkapti? Tagad ikviens lauku cilvēks smagos darbus veic, izmantojot traktoru vai citu tehniku. Senāk viss bija vienkārši: mūsu senči asināja izkaptis un soli pa solim nopļāva gan plašās pļavas, gan pagalmu. Mūsdienās tā ir gandrīz vai problēma, jo vienkāršajai izkaptij parādījušies dažādi aizstājēji – zāles pļāvēji, trimmeri. Vēl ir sastopami lauku ļaudis, kas izmanto vecās tradīcijas un zāli, kaut arī nelielām vajadzībām, pļauj ar izkapti.
Pļaut Latvijas iedzīvotāji pratuši kopš aizvēsturiskiem laikiem. Taču tikai pēdējā desmitgadē šīm senajām nodarbēm piešķirts nekad agrāk nebijis mērķis – dabas aizsardzība. Nevis pļaut, lai iegūtu lopbarību, bet radīt savdabīgu produktu – labā stāvoklī uzturētu īpaši aizsargājamu zālāju veidu (biotopu), pļavu putnu dzīvotni vai dabisku procesu un no tā atkarīgo vidi. Pļaušana, protams, ir patīkama nodarbe – rezultāts redzams tūlīt, cilvēks sevi norūda fiziski, saule un vējš arī dara savu, un kur vēl nopļautās zāles smarža! Tagad cilvēki ir aizņemti ar dažādām dzīves problēmām un darbiem, tāpēc uzskata, ka smagie lauku darbi jāuztic tehnikai.
Nedaudz no izkapts vēstures
Izkapts ir darbarīks, kas paredzēts augu zaļās masas, labības un citu kultūraugu pļaušanai. Izkaptis pieskaitāmas visvecākajiem lauksaimniecības darbarīkiem. Latvijas teritorijā tās tika lietotas jau kopš 10. gs. Latvijas austrumdaļā lielākoties pļāva ar vienroci – izkapti ar tikai vienu, zemāko, rokturi. Vidzemnieki un kurzemnieki vairāk atzina izkaptis ar diviem rokturiem.
Pieaugot lauksaimniecības mehanizācijai, izkapts izmantošana ievērojami samazinājās. Tās vēl lieto tur, kur nevar izmantot mašīnas – grāvju, meža zāļu, krūmu izpļaušanai. Garkāta un īskāta (vienrokas) izkapts sastāv no slaidi izliekta asmens, kas ar pēdu piestiprināts pie koka kāta. Izkapti iesien kātā ar sutinātu ievas vai kārkla klūdziņu; jaunākos laikos – ar dzelzs apskavu.
Izkapts kātam un rokturiem jābūt piemērotiem pļāvēja augumam. Mūsdienās izkaptis mēra centimetros, bet tautas valodā tās mēra rokās, t.i., ar cik saujām var izmērīt asmeņa garumu. Bērniem un sievietēm piemērotāka piecroku izkapts, tā ir apmēram 50 cm gara. Pļaujot ar tādu, vāls ir šaurāks, toties labāk var izpļaut zāli ap krūmiem.
Vīriem, kas gatavojas ar kapināmo laktiņu pār plecu doties pļaut līdzenu pļavu, jāizvēlas septiņroku vai deviņroku izkapts. Pļāvēja vēziens noteic spailes platumu. Nopļautā zāle krājas vālā. Sienu pļauj projām no nepļautās zāles. Izkapti asina ar galodu vai šauru, smilšainu dēlīti – brucekli. Vecos laikos pirms komerciālo brucekļu ieviešanas pļāvējs nēsāja līdzi kulīti ar asām smiltīm, kurās apvārtīja rasā saslapēto brucekli. Izkapti asinot, to noslaucīja ar zāles vīkšķi, un brucekli pieskandināja pie asmens. Tā bija siena laika raksturīga skaņa. Rasainu zāli izkapts koda vislabāk.
Ja izkapts kļuva trula, to ar āmuru izkapināja uz Iīdzņemtas laktiņas. Plāni izkapinātais izkapts asmens tā kļuva cietāks un tik ātri nekļuva neass. Izrādās, ka izkapts izgatavošanai neder kurš katrs koks, bet tikai egle, savukārt kāta garumam jābūt dūres tiesu garākam par pļāvēja augumu. Izkapti jāprot arī pareizi strīķēt, ko dara, galu iedzenot zemē, lai izkapts nejauši nenopļautu pašu pļāvēju.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 31.07.2008.
Autore: AGRITA NUSBAUMA
AGRA VECKALNIŅA foto