Viena no traģiskākajām lappusēm tautas un arī Iekšlietu ministrijas (IeM) vēsturē ierakstīta 1991. gada janvārī – barikāžu laikā. Jau septiņpadsmito gadu ar patriotisku sajūsmu atceramies Latvijas tautas varonību, kas tik vienoti cēlās aizstāvēt savu tikko atdzimušo valsti un brīvību. Ne tādēļ, lai ikreiz nopūstu vēstures putekļus atmiņām, pieminētu bojāgājušos barikāžu dalībniekus.
Īstā būtība, kā to dažos vārdos izteica kāds no barikāžu dalībniekiem: "Barikāžu dienu atceres pasākumi vajadzīgi ne jau tādēļ, lai tikai atcerētos mūs, kas ar ieročiem un bez tiem stāvēja Rīgā uz barikādēm, bet gan tādēļ, lai tauta nekad neaizmirstu šos notikumus, kuros izšķīrās – būt vai nebūt Latvijas valstij", kur melnbaltā pretstatā atklājās cilvēku patiesā būtība, jo ne jau demonstrētie ieroči noteica iznākumu, bet gan cilvēka gara varonība. 1991. gadā dzimušie teju sasnieguši pilngadību, labi, ja par Latvijas jaunāko laiku vēsturi viņiem var pastāstīt vecāki, kas piedalījušies tās veidošanā, izjutuši klātbūtnes piedzīvojumu – arī bailes un to pārvarēšanu.
Īpaši Rīgā jau vairāk janvārī katru gadu notiek dažādi atceres pasākumi, taču ne jau katru gadu vieni un tie paši cilvēki dodas uz turieni. Daudzi satiekas savas pašvaldības rīkotajos saietos, pieliek savu pagalīti atmiņu ugunskuram, vai arī satiekoties pārrunā – vai es un lielākā daļa Latvijas cilvēku stāvējām uz barikādēm par to, kas šodien notiek neatkarīgajā Latvijas valstī? Daudz barikāžu dienu dalībnieku ir arī no Madonas pilsētas un rajona. Joprojām viņu sirdīs atmiņas kvēlo kā dzirksteles, nevis pelni.
Uzaicinājumu sadzirdēja televīzijā
No toreizējās Madonas milicijas uz janvāra barikādēm pabija vairāk nekā 30 cilvēku. Iekšlietu ministrijas uzaicinājumu viņi sadzirdēja televīzijā, tika pateikts, kas jāņem līdzi, un grupa, nesagaidot tiešu pavēli no ministrijas, 20. janvārī devās ceļā uz Rīgu.
Bija jau zināms, kā, sargājot Iekšlietu ministriju, bija gājis Bauskas miličiem, bija jau atbraukuši Kuldīgas miliči, madonieši bijuši trešie. Pārsvarā pilsētā sabrauca visi lauku nodaļu milicijas darbinieki, jo rīdzinieki bijuši visai pasīvi. Pirms tam bija izveidojusies situācija – visu Rīgas milicijas nodaļu ieroči savākti un nodoti glabāšanai Milicijas skolā, bet OMON atbraucis un tos savācis. Tie bija palikuši tikai rajonu miliču rokās – dienesta ieroči, automāti, mazkalibra šautenes. Miliči pārsvarā pulcējās pie Iekšlietu ministrijas, taču pabūts arī citos objektos, un ne jau visi vīri kopā gāja soli solī.
– Uz Rīgu pirmajā "tūrē" aizbraucām ar vietējās autoinspekcijas "žiguli", kriminālpolicijas "bobiku" un autobusu "Latvija", ko mums piedāvāja Cesvaines sviesta un siera rūpnīcas šoferis Jānis Krūmiņš kopā ar dēlu, iedevām viņiem bruņuvestes, – stāsta toreizējie Madonas milicijas darbinieki. Visvairāk laika viņi pavadīja pie Iekšlietu ministrijas, vienu nakti apsargāja ieeju televīzijas ēkā. Daži atradās arī televīzijas tornī un citur. 22. janvārī viena grupa atgriezās mājās, bet pēc tam madonieši divas nedēļas apsargāja Saeimas ēku Vecrīgā.- 25. janvārī man bija piedzimusi meita, uzzināju to, tikai atnācis no sardzes maiņas. 25. janvārī īstenībā nekas vēl nebija beidzies. OMON braukāja uz priekšu un atpakaļ, – stāstīja barikāžu dalībnieks Genādijs Turkins. – Ko gan mēs būtu varējuši izdarīt pret tiem ieročiem, kas bija viņiem – bruņutransportieri ar lielgabaliem, ložmetējiem, automātiem. Labi, ka pēc 22. janvāra nebija īpašu incidentu. Ja būtu bijis, tā būtu īsta asinspirts.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 17.01.2008.
Atvērumu sagatavoja: ASTRA ZAGORSKA
OĻĢERTA SKUJAS un DAIŅA KREIĻA foto