2. februārī viņi salaulājās un līdzās vistuvākajiem cilvēkiem nosvinēja kāzas. Viens otram bez slēpšanas viņi joprojām ir labākie un neliekuļojot – kā Dieva dots brīnums. Inga un Normunds Šneideri. Ģimene, kurā bez pieaugušajiem ir bērni (katram pa atvasei no pirmās laulības). Mīļotie, kam aiz muguras ir atsevišķs ceļa posms, bet kopš 2004. gada – vienota paļaušanās, izpratne, prieks, humors, sadzīviskas raizes, pārbaudījumi un visam pāri – guvums, ko sauc par mīlestību.
Mēs tiekamies Ingas un Normunda privātmājā, malkojam tēju un sarunu aizsākam par Valentīna dienu, kas simbolizē jūtas un mīlestību.
– Man jau liekas, ka visi svētki ir labi, un jo vairāk tādi, kas saistīti ar mīlestību, – atzīst Inga. – Šos svētkus vienmēr arī svinam.
– Jā, jā, Inga man reiz uzdāvināja īstu pārsteigumu, – atklāj Normunds. – Mēs taču kopīgi gājām uz džakuzi. Tagad, kad esam precējušies, nezin vai var ko īpašu vairs gaidīt… – Normunds pieslēdz savu neiztrūkstošo humoriņu.
– Tā kā mums februārī ir kāzu diena, svinēsim to, – stilā iekļaujas Inga. – Turklāt mana audzināmā klase (Inga ir skolotāja Madonas Valsts ģimnāzijā. – Aut.) mums jau uzdāvināja dienu Mārcienas SPA. Milzīgs paldies viņiem par to!
– Kā vispār jūs abi satikāties?
– Tā īstā satikšanās diena ir 14. janvāris, tad pirmo reizi bijām tādās kā kopīgās vakariņās, – atmiņās kavējas Inga.
– Man pēc darba bija jābrauc spēlēt (Normunds ir muzikants, spēlē individuāli un kvartetā „KARĒ". – Aut.), tā bija piektdiena pirms Ziemassvētkiem, un pēc darba biju ieskrējis pavakariņot „Šlāgerī", – situāciju izklāsta Normunds. – Tad krodziņā ienāca Inga.
– Tā kā tur nebija nevienas brīvas vietiņas, kā vien pie Normunda, mēs ar draudzeni un puiku apsēdāmies pie Normunda galdiņa, – stafeti atmiņu restaurēšanā pārņem Inga. – Sākām runāt, jo bijām daudzkārt redzējušies: savulaik mācījāmies Bērzaunes pamatskolā (jau tad man Normunds patika, un es metu uz viņu aci), kopā mācījāmies Madonas vidusskolā un autoskolā arī bijām vienā grupā. „Šlāgerī" viss kaut kā beidzās ar to, ka Normunds paņēma manu telefonnumuru. Tad mēnesi gatavojās zvanīt, līdz piezvanīja, un 14. janvārī mēs braucām slēpot uz Pārsteigumkalnu.
– Kad piezvanīju Ingai, viņa teica tradicionālos vārdus, kā visi parasti saka: nav ko vilkt mugurā, nav slēpju un slēpot arī neprotu. Toreiz ar kalnu slēpošanu Inga tiešām bija uz „jūs", bet braucienam tomēr piekrita. Un tas man viņā arī patīk – Inga nekad neteiks, ka nedarīs, vienmēr ir gatava jauniem izaicinājumiem. Galu galā: uz kalna ir slēpju noma, speciāli šūdinātu kostīmu neviens neprasa, un tā tomēr ir izklaide, nevis lielais sports.
– Rezumējot var sacīt, ka mēs vienkārši saslēpojāmies, – smaida Inga. – Slēpot bija jādodas daudzas reizes, līdz patiešām to iemācījos. Stabili no kalna sāku braukt tā gada pavasarī, Žagarkalnā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 14.02.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no ģimenes personiskā arhīva