(Fragments no topošās grāmatas „Raibs kā pupas zieds")
„Rubeņu" Kumsāru izvešana notikusi šādi. Kad Andrejs Kumsārs ieraudzījis pa logu, ka no Salu ceļa karavīru pajūgs nogriežas uz „Rubeņiem", ātri uzvilcis kažoku un ziemas cepuri un pa mājas otras puses durvīm izskrējis ārā. Mājas aizsegā pa meža ceļu aizskrējis līdz „Skubu" birzij un no turienes caur kailajiem ābeļdārza zariem vērojis, kas notiek pagalmā. Katram pajūgam ir bijis pagasta kučieris no varai uzticamajiem vai šoreiz vēl neizvedamajiem un divi bruņoti krievu karavīri. Pēc uzticības personas rīkojuma, ka pusstundā jāsataisās braukšanai uz Sibīriju, saimniece Emma tā uztraukusies, ka neko sakarīgu nevarējusi darīt, jo likuši arī viņas uz nāves cisām gulošo māti iznest uz ragavām promvešanai. Kareivji, redzēdami, ka saimniece tikai vaimanā un nespēj sakarīgi rīkoties, ņēmuši krāmēšanos tālajam ceļam savās rokās. Likuši Emmai uzvilkt siltas drēbes un ziemas mēteli ar krāgu. No skapja paņēmuši un ragavās iekrāvuši palagus un no gultām gultas deķus. Ar vatēto segu saseguši veco māti un iznesuši uz ragavām. Tad ķisenkulē salikuši sestdien ceptās maizes kukuļus, bet gaļu nav varējuši atrast (tā bijusi pakārta bēniņos), dabūjuši tikai sāls toveri. Emma raudājusi un vaimanājusi, tukšām rokām sēdēdama pie mātes. Kareivji aizgājuši uz kūti, izdzinuši no aizgalda tīrāko cūku, ar šautenes durkli nodūruši, uzšķērduši, izlaiduši turpat kūts priekšā zarnas, iebēruši kautķermenim iekšpusē sāli, ietinuši kādā palagā un arī iekrāvuši ragavās.
Kareivji bijuši cilvēcīgāki par savējiem. Tad izsūtāmo vezums devies ceļā. Andrejs no birzītes otra stūra novērojis, ka aizbrauc Praulienas virzienā, tātad uz izvedamo pulcēšanas vietu. Atnācis mājās, novērtējis situāciju, kas paņemts, kas palicis, – koferī salicis ēdamo, kādus galda piederumus un veļu, portfelī – baznīcas vīna pudeles (jo bija pērminderis un kara un pēckara apstākļos dievgaldam vīnu turējis mājās). Tad padzirdījis un salicis sienu lopiem, ar grūtu sirdi pārlaidis skatu mājām, devies Praulienas virzienā meklēt ģimeni. Pie ceļa krustojuma uz Praulienu pajūgu kustība un sapulcinātie cilvēki liecinājuši par mūsu tautas otrā Golgātas ceļa sākumu. Nomierinājis raudošo sievu un kā nebūt sačubinājis vecomāti, Andrejs pateicies krievu kareivjiem par palīdzību grūtajā brīdī. Tie saprotoši mājuši ar galvu. Drīz jau mantas un nestaigājošie cilvēki bija jālādē automašīnās. Nākamā pārsēšanās – Madonas dzelzceļa stacijā, vagonos.
Pēc dažām dienām, ko prasījusi vagonu „uzlādēšana" un sarakstu pārbaude, un no ģimenēm iztrūkstošo skolēnu salasīšana pa skolām un internātiem, lielais bēdu vilciens sācis braukt. Vagonos bijis ļoti nospiests garastāvoklis. Citi raudājuši klusi, daži skaļi vaimanājuši.
Tad Andrejs sagriezis svaigi ceptās Latvijas maizes klaipu uz šķīvja, ielējis vīnu attiecīgā traukā un noturējis vagona cilvēkiem Svētā vakarēdiena rituālu ar attiecīgu uzrunu.
Emmas māte nomirusi aiz Urāliem. Znotam tā bijusi jāizgrūž no ejošā vilciena vagona – vilkiem, lapsām un jenotsuņiem tālākai sakopšanai.
Autors: ARTIS KUMSĀRS