Cesvaines novada z/s "Voičakas" liellopu novietnē "Mekši" mūs sagaida Valdis Kokins. Vaicāts par situāciju lopkopībā, viņš vērtē: – Pēc tā, kas bija, kad par pienu maksāja tikai 12 s/l, ir labāk, jo tagad saņemu 16 s/l.
Turklāt sola "milzīgu" piemaksu – 0,2 s/l par nodoto pienu visiem, kas nodevuši 80 tonnu. Mana saimniecība pārstrādei nodod vairāk nekā 200 tonnu piena gadā, bet uzskatu, ka tas ir smieklīgs atbalsts.
Lopkopību nevar pielīdzināt biznesam. Mums visu laiku stāsta, ka lauksaimniecībā ir brīvais tirgus. Nav ne smakas no tā, jo tas ir nevienādi dotēts tirgus. Lai Latvijā piensaimniecība būtu bizness, zemniekam par saražoto piena litru būtu jāsamaksā vairāk nekā 30 santīmu. Tad varētu sākt skaitīt, ka lauksaimniecība ir bizness. Tagad – ja nav subsīdiju, tad lauksaimnieki ir zem ūdens, – domās dalās Valdis Kokins. Viņš atklāj, ka galus var savilkt, pateicoties apjomam, bet visu laiku ir jādomā, kā labāk saimniekot.
Lasot "Latvijas Avīzi", prātā palicis ierosinājums, ka iepirkuma cenai par kvalitatīvu pienu būtu jābūt virs 27 s/l, tad varētu izdzīvot bez subsīdijām. Vērtējot valsts atbalstu, kas šogad lauksaimniecībā samazināts par 62 procentiem, Valdis Kokins min, ka vēl jau maksā subsīdijas par pārraudzībā esošajām slaucamajām govīm, kas dod virs 5000 kg piena. Arī Eiropas Savienība vēl nav atņēmusi maksājumus, kas ir liels atspaids, lai gan Latvijai no ES valstīm tiek vismazākās summas.
Par to, vai izmantotas ES piedāvātās atbalsta iespējas, īstenojot projektus, viņš stāsta: – Esam izmantojuši visu, ko vien varam pacelt. Ir īstenoti divi lieli projekti, esam iegādājušies slaukšanas iekārtas, mēslu transportieri, tehniku, kaut vēl ir sapnis par vagoneti, kas izdala barību, lai nav nekas jādara ar rokām. Neriskēju, jo banka prasīja 15 procentu. Lauksaimniekiem tas ir par daudz, par 7 procentiem augstāk nevar celt. Firma, kas izplata tehniku, pierunāja paņemt kaut barības maisītāju. Bez ES projektiem jau nebūtu nekādas attīstības, un labs ir tas solis, kas sperts attīstības virzienā. Kas attiecas uz bankas kredīta ņemšanu vai neņemšanu, pats jau nekad nevar lielas naudas summas sakrāt, un tas ir veids, kā tikt pie finansēm. Visu laiku dzīvoju uz kredīta, vienīgi tagad gan saku, ka vispirms ir jāatdod vecie parādi, tikai pēc tam var gudrot par jauniem projektiem, kaut vajadzību ir daudz.
Grāmatvedību palīdz kārtot meitas Gunita un Alda, viņas arī palīdz ar padomu.
Par iespējām samazināt pašizmaksu Valdis Kokins ir skeptisks: – Uz kāda punkta pamata var samazināt pašizmaksu? Ganāmpulks jau ir izaudzēts no 2 govīm līdz 130 lopiem kopā ar teļiem un buļļiem. Kad salūst tehnika, velc tikai no maka laukā naudu. Arī lopbarības gatavošanā viss maksā tik, cik maksā, lētāks nekas nepaliek. Toties barības sagatavošana ir ļoti svarīga. Var nopļaut zāli jūlijā, kad ir masa, satīt daudz ruļļu, bet, izbarojot govīm, pienu neizslaukt. Var nopļaut jūnija sākumā, pēc tam vēl var izmantot atālu, un piena litri ir klāt.
Saimniecībā lopbarību gatavo pašu spēkiem – ir gan rulonu barība, gan skābbarība bedrēs.
Valdis Kokins min, ka ir sīkumi, no kuriem sakrājas kreņķi. Viens no tiem – teļš jāreģistrē 20 dienu laikā, jo pretējā gadījumā nesaņems kaušanas prēmiju, kas nav maza. – Kāpēc gan ne 30 dienu laikā? Starpība tāda, ka tad būtu jābrauc pie pārrauga reizi mēnesī, nevis divreiz, – teic Valdis.
Arī nodokļi ir lieli, un tas viss kopā nospiež. Tomēr uz vaicājumu, vai atmiņas par dzīvi galvaspilsētā nevelk atpakaļ, Valdis atbild nedomājot: – Nemaz negribas, Rīga nogurdina.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto