Patlaban bieži plašsaziņas līdzekļos tiek apspriesta mūzikas un mākslas skolu tēma, precīzāk, vai tās ir vajadzīgas. Protams, ka lielajam bezdarbnieku pūlim vai strādājošajiem, kam drastiski samazinātas algas, diez vai svarīgākā ir mūzikas un mākslas skolu pastāvēšana vai likvidācija. Skaidrs, ka šo novirzienu pedagogi nekad nav priekšplānā izvirzījuši naudu, un pārsvarā darbs tiek darīts uz entuziasma principa.
– Daudzi uzskata, ka kultūra šobrīd ir pēdējais, kas jāatbalsta un jāfinansē, taču, neraugoties uz to, jaunā Cesvaines novada dome apgalvoja, ka negrasās likvidēt Cesvaines mūzikas un mākslas skolu. Tā ir viena no šejienes kultūrvidēm, kas reāli apkalpo pašvaldību ar koncertiem. Pārskatot mūsu finanses, nācās 10 slodzes mūzikas nodaļā samazināt uz 3 un mākslas nodaļā 3 slodzes – uz 1. Taču, apzvanot visus pedagogus, noskaidroju, ka viņi tomēr ir gatavi nākt un strādāt par mazo samaksu. Kopumā ņemot, nekad šajā jomā strādājošie nav izvirzījuši un neizvirzīs priekšplānā naudu, – jautāta par nākotnes perspektīvām, Cesvaines mūzikas un mākslas skolas direktore Inta Stiene atbildēja.
Pēc uzplaukuma – krahs
Iepriekš, līdzīgi kā visā valstī, šķitis, ka dzīve iet uz augšu: mākslas un mūzikas nodaļām tika ierādītas atsevišķas, plašākas telpas (mākslas nodaļai – Pils ielā 2, mūzikas nodaļai – Cesvaines pils kreisajā spārnā), akreditētas dažādas programmas, iegūts profesionālās ievirzes izglītības iestādes statuss, muzicēts dažādos ansambļos un kamerorķestrī, 2 audzēknes un 2 skolotājas kļuva par valsts konkursu laureātēm. Inta Stiene turpināja: – Domāju, tā tas ir jebkurā no mazpilsētas skolām un arī kādā lielajā pilsētā, ka patlaban esam piedzīvojuši savas sistēmas krahu un tagad ir jādomā jauna. Mums ir ideju varianti, kā turpināt darboties maksimāli veiksmīgi šajos apstākļos; piemēram, bērni varēs muzicēt dažādos ansambļos, izdomāsim, kā skolēniem reizi nedēļā stundas laikā iemācīt prasmes tā, lai viņi mājās var turpināt darboties patstāvīgi. Mājās gatavoties skolēnus, iespējams, motivēsim tādā veidā, ka jau laikus sagatavosim koncertu programmas visam gadam, kuros viņiem būs jāuzstājas, tā ka nevarēs mājās slinkot. Pašvaldība un vecāki ir gatavi atvēlēt līdzekļus, lai mēs noturētos virs ūdens un varbūt sagaidītu labākus laikus. Daļēji, skolu sistēmu teju vai sabrukums dod stimulu meklēt jaunas idejas. Kā dzīvojām iepriekš, tā mēs būtu varējuši dzīvot vēl gadus 30 bez pārmaiņām. Neviens nevar pateikt, vai būs labāk, bet tas, ka būs kaut kas jauns, ir neizbēgami. Taču vienmēr būs cilvēki, kas no sava mākslinieciskā aicinājuma nemūžam neatkāpsies, pat šādos apstākļos.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 13.08.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto