1949. gada 25. marts, tāpat kā 1941. gada 14. jūnijs, Latvijas vēsturē vienmēr paliks ierakstīts melniem burtiem.
Arī tad, kad vairs nebūs neviena no šo traģisko notikumu aculieciniekiem. Jau tagad ar katru gadu viņu paliek arvien mazāk un mazāk. Un arvien tālāk un tālāk pagātnē paliek šie notikumi, kas abos deportāciju viļņos izpostīja teju 60 tūkstošu cilvēku dzīves un likteņus un ienesa savu atbalsi arī tajās paaudzēs, kas dzimušas jau pēc šiem liktenīgajiem datumiem. Tāpēc iepriecina, ka ir cilvēki, kas, kā raksta Anda Līce, „meklē un burtiski no lauskām liek kopā savas zemes un tautas pagātni. Lai ir ar ko salīdzināties un lai nākotne neizbirst caur pirkstiem". It īpaši jaunā paaudze, skolēni, kas uzmeklē kādreizējo represiju aculieciniekus un cenšas pierakstīt un uzklausīt šos sāpju stāstus.
Pagājušā gada nogalē pamatīgu darbu, apkopojot izvesto praulēniešu dzīvesstāstus grāmatā, pabeidza kādreizējā praulēniete Benita Kalniņa. Un starp šīm viņas pieminētajām 48 ģimenēm, kas 1949. gada 25. martā tika izsūtītas no Praulienas pagasta, bija arī manējā – „Jaunskudru" Kaminski. Mammu Elfrīdu ar diviem bērniem – manu nepilnus trīs gadus veco māsu Ilzi un divpadsmitgadīgo tēta brālēna Andreja meitu Elzu, kas tajā laikā dzīvoja pie mums, paņēma no „Jaunskudrām", bet tēvs Jānis, kas bija Madonā slimnīcā, to uzzinājis, pats brīvprātīgi ģimeni uzmeklēja jau ešelonā Madonā. Pēc septiņiem Sibīrijā pavadītajiem gadiem, 1956. gadā, kad ģimenei pēc atbrīvošanas no specnometinājuma Amūras apgabala Mazanovā izdevās sakrāt naudu atpakaļceļam un atgriezties Latvijā, man bija tikai pieci mēneši. Par savas ģimenes pārdzīvoto esmu dzirdējusi vien skopos pārstāstos, un diemžēl ne manu vecāku, ne māsas vairs nav. Un 25. martā es varu vien viņus pieminēt, aizdedzot baltu sveci… Ar skaudru sāpi atcerēties to, ka tēvam pēc atgriešanās tā arī nebija lemts vērt savu dzimto māju durvis, bet mammai pēc vairāk nekā 40 gadiem, kad, valstij beidzot atkal atgūstot savu neatkarību, mūsu ģimenei īpašums tika atdots, katra sastapšanās ar atmiņām bija tik smaga, ka naktis pārvērtās nebeidzamos murgos, savukārt māsas mūžs salūza 47 gadu vecumā… Viņai arī pēdējai no mūsu ģimenes bija kāda saskare ar Sibīriju. Atceros, tas varēja būt 1965. gadā, kad māsa saņēma vēstuli no savas skolas biedrenes, kas rakstīja, ka aizvadītā ziema Mazanovā izvērtusies sevišķi barga un izsalis pēdējais kociņš mana tēva rūpīgi stādītajā un lolotajā kolhoza dārzā…
Un šādus stāstus glabā ikviena ģimene, kurai nācās pārdzīvot smagos izsūtījuma gadus. Šodien lai izskan daži no tiem, glabāti sirdī, uzticēti jaunajai paaudzei.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva