Kopš šā gada janvāra psiholoģei Margrietai Brokai ir noslēgts līgums ar nodibinājumu „Sociālo pakalpojumu aģentūra" (SPA), kas nodrošina 15 valsts apmaksātas stundas mēnesī psihologa pakalpojumiem darbā ar ģimenēm ar bērniem, kuras nonākušas krīzes situācijā, kā arī audžuģimenēm, aizbildņiem, bez vecāku gādības palikušiem bērniem.
Šis pakalpojums tiek sniegts visā Vidzemes reģionā, tāpēc aptver arī visu bijušo Madonas rajonu. Diemžēl SPA apmaksāto konsultāciju limits līdz gada beigām ir izsmelts. Arī Lubānā un Varakļānos Margrieta Broka ar sociālo dienestu slēdz vienošanos par konsultāciju nodrošināšanu problēmsituācijās, kur klientus nodrošina sociālā dienesta darbinieki. Aicināju psiholoģi uz sarunu par darbu ar sociālo dienestu klientiem.
– Klientūru Madonas novadā nodrošina Madonas novada sociālais dienests. Ir pagastu pārvaldes, kurās sociālie darbinieki ir aktīvāki un paši pieaicina mani uz konsultācijām saviem klientiem. Man ir izveidojusies ilgstoša sadarbība ar Degumniekiem, bet klienti ir visā bijušajā Madonas rajona teritorijā. Varakļānu un Lubānas novada pašvaldības vairāk vai mazāk ir atradušas iespēju, kā iedzīvotājiem, kas nonākuši krīzes situācijā, biežāk nodrošināt psihologa palīdzību. Mums ir noslēgta stundu vienošanās.
Respektīvi, pašvaldības finansē psihologa konsultāciju arī tiem, kas neiekļaujas valsts apmaksātajās programmās un ko ir ieteicis sociālais dienests. Sociālo pakalpojumu aģentūras nolikumā ir noteikts, ka bezmaksas konsultācijas tiek sniegtas ģimenēm ar bērniem krīzes situācijās, aizbildņu ģimenēm, audžuģimenēm, bērniem, kas palikuši bez vecāku apgādības. Situācijas, kurās šīm ģimenēm varam sniegt palīdzību, ir vairākas, piemēram, ja ir problēmas ar alkoholu vai vecāki šķiras. Kritērijs, kāpēc bezmaksas psiholoģiskā palīdzība pienākas tieši ģimenēm ar bērniem, ir skaidrs – krīzes situācijās bērns cietīs gandrīz vienmēr, – ar to, kam tiek sniegta bezmaksas psiholoģiskā palīdzība, iepazīstināja Margrieta Broka.
– Kādi klienti un ar kādām problēmām pie jums visbiežāk vēršas?
– Nevar viennozīmīgi apgalvot, ka psihologa palīdzība nepieciešama tieši sociāli nestabilajām ģimenēm, jo problēmas pastāv arī ģimenēs, kas no ārpuses šķiet stabilas un normālas. Tāpat ne tikai bezdarbs vai ekonomiskā krīze ir cēlonis problēmām, tās var izraisīt arī strādāšana par daudz, kad vecākiem neatliek laika bērniem. Arvien biežākas kļūst situācijas, kad vecāki aizbraukuši strādāt uz ārzemēm – tad bērnu var vest pie jebkādiem speciālistiem, bet problēmas cēloni – vēlmi būt kopā ar vecākiem – bērnā tas nelabos. Reakcija pret šādām pārmaiņām ģimenē bērniem var būt dažāda. Visbiežāk viņiem skolā pazeminās sekmju līmenis, parādās kaitīgie ieradumi, rīkojas, kā sabiedrībā nav pieņemts, un tamlīdzīgi – ar destruktīvu uzvedību izrāda savu protestu. Diemžēl, suicīdas domas arvien biežāk parādās arī jauniešu vidū. Viens no cēloņiem ir uzmanības, mīlestības un sapratnes trūkums ģimenē. Arī vienaudžu vidū valda lielāka vardarbība, kas izraisa apburto loku, jo cietušais mēdz atspēlēties. Tāpat arī valstiskā mērogā jūtama vienaldzība pret jauniešiem, tāpēc viņi bieži saka – kāda gan man nozīme mācīties, strādāt tāpat nebūs kur.
– Kā psihologs var palīdzēt tiem, kas palikuši bez darba, un vai tas ir nepieciešams?
– Psihologa konsultācijas tiem, kas palikuši bez darba, nepieciešamas, lai sakārtotu domāšanu, tā teikt, nedodot zivi, bet palīdzot meklēt makšķeri. Jāuzsver „palīdzot", jo arī makšķeri gatavu dot nevar. Kaut ko uzliekot par pienākumu darīt, piemēram, meklēt darbu, var sākties pretreakcija. Priecē, ja cilvēks ir gatavs mainīt attieksmi un meklēt risinājumus. Bet jāteic atklāti – daudzi to vienkārši nemāk, it sevišķi vecāka gadagājuma cilvēki, kas labi atceras, ka padomju gados darbs bija, tikai strādā. Tagad, kad bezdarbs valda visā valstī, viņi bieži vien nosaka – ko es vairs varu. Tāpat ir sociālo dienestu klientu daļa, kas darbu negrib. Viņi apzinās, ka saņems palīdzību, bet, ja nesaņems, sūdzēsies un vainos notiekošajā citus. Arī konsultāciju laikā šie cilvēki ļoti distancējas, jo viņus apmierina būt par cietējiem. Vienīgais, ko viņiem var jautāt – bet ko tu pats esi darījis, lai kaut kas uzlabotos? Jāsaprot, ka šādi cilvēki būs visos, arī ekonomiski stabilos, laikos.
Ir arī pozitīvi piemēri ģimenēm, kas nonākušas ekonomiskās grūtībās, kad ar apbrīnu var klausīties, kā vientuļā māmiņa ar bērniem spēj izdzīvot, pat ja saņem tikai bērnu pabalstu. Bet šeit atkal ir otra varbūtība, ka, ilgstoši dzīvojot lielā spriedzē un nemitīgi domājot par pamatvajadzību apmierināšanu, ar laiku cilvēks noraujas un var kļūt agresīvs. Ir bijuši gadījumi, kad vecāki uz mirkli izrāda agresiju pret bērnu un pēc tam ir „smagas paģiras". Tas izskaidrojams ar to, ka vecāki ilgstošajai spriedzei meklē vainīgo, un šādā gadījumā to var atrast bērnā, kas jāpabaro un jāaprūpē – tiek atrasts nevainīgi vainīgais. Vai cita varbūtība, ka no spriedzes mēģina aizmukt, meklējot aizmirstību alkoholā.
– Runājot par vardarbību – sabiedrība ar to parasti vairāk saprot fizisku, ne emocionālu vardarbību.
– Emocionālā vardarbība ir daudz nežēlīgāka un paliekošāka. Vardarbības, kas tiek gūta ģimenē vai sabiedrībā, sekas tālāk var būt vardarbība no cietušā puses. Bieži vien klientus, kas cietuši no fiziskas vai emocionālas vardarbības, izvērtējot kopīgi ar sociālo dienestu, sūtām uz sociālās rehabilitācijas centriem, piemēram, „Dardedzi", „Rasaspērlēm". Šādās situācijās psihologs vairāk diagnosticē, nevis ārstē, jo nav vairāk iespēju. Taču būtu ļoti nepieciešams, lai akūtos gadījumos psihologs būtu pieejams uz vietas. Nevar atbildēt, ka konsultācija var notikt pēc divām nedēļām. Tas savu reizi kādam var būt pārāk ilgs laiks.
Sarunas noslēgumā psiholoģe uzsvēra, ka par spīti grūtajiem laikiem ekonomisko krīzi nevajadzētu automātiski pavadīt arī garīgajai, emocionālajai krīzei. Jācenšas būt optimistiem: – Veiksme pavada tos, kas cenšas un to sev grib piesaistīt.
Koncentrējoties tikai uz negatīvo, cilvēks nodara pāri pats sev. Ir jāierauga arī saules stariņš. Jāteic – lai Dievs dod spēku samierināties ar lietām, ko nespējam ietekmēt, un lai dod spēku izdarīt to, ko spējam.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto