Bija laiks, kad lopkopības fermu saimnieki par pienu saņēma pat 23-25 s/l, kad arī bija stimuls rakstīt attīstības un investīciju projektus, cerot, ka šāda cena noturēsies. Pēc tam jau 2008. gada otrajā pusē sekoja piena iepirkuma cenas kritums, pat tik liels, ka daudzi nevarēja nosegt lopkopības izmaksas, kur nu vēl – atmaksāt kredītus. Uz to, ka nevar ražot pienu, kā cena nenosedz pašizmaksu, zemnieki reaģēja ar protesta akcijām 2009. gada sākumā.
Vai situācija pēc gada ir nedaudz uzlabojusies? Apmeklētie un uzrunātie saimnieki un saimnieces nenoliedza, ka piena iepirkuma cena ir palielinājusies, tomēr pastāv neziņa, vai tā būs ilgi. Runā, ka piena pat pietrūkst, un tas ir stimuls ražot, bet situācija valstī kopumā, piena iepirkuma cenu nestabilitāte un tai sekojošā spēja vai nespēja atmaksāt kredītus pie mainīgām iepirkuma cenām arī ir krietni ietekmējusi jau tā izturīgo lauku ļaužu ticību nākotnei – solījumiem, uzlabojumiem. Daudzi paļaujas tikai uz savu prātu un zināšanām, citi meklē speciālistu padomus.
Kā paaugstināt lopkopības saimniecību konkurētspēju
Šāda tēma bija izvēlēta Viduslatvijas Lauku attīstības biroja rīkotajam bezmaksas apmācību semināram, kas notika 23. martā. Piedalījās Viduslatvijas Lauku konsultāciju biroja galvenā speciāliste lopkopībā Līga Ņičiporuka no Aizkraukles, kas stāstīja par lopkopības saimniecību izmaksu optimizāciju. Auditorijā šoreiz bija sapulcējušies vidējo saimniecību īpašnieki, kas tur 20-30 slaucamo govju. Izmantojot iespēju tikties Madonā, jautāju speciālistei, kas līdzīgi kā ārzemju eksperte veic pilnu saimniecības analīzi, vai, apmeklējot zemnieku saimniecības, jūtams, ka situācija piena lopkopībā pēc "bedres" pagājušajā gadā pamazām uzlabojas, un no kā ir atkarīga lopkopības saimniecību spēja izdzīvot arī grūtākos ekonomiskajos apstākļos.
Līga Ņičiporuka, kas parasti analizē situāciju saimniecībās pēc to lieluma, atbildēja: – Viss jau ir atkarīgs no tā, cik piena pārstrādes uzņēmums samaksā par pienu. Tālāk varam rēķināt, ko var atļauties un ko nevar. Ja grib atļauties tik, cik vēlas, bieži aizejam mīnusos, jo pašizmaksa ir augstāka. Bet, ja saimnieko ar prātu, var noturēties virs ūdens. Patlaban vieglāk ir tiem, kam nav kredītsaistību, bet, ja ir jāatmaksā kredīti, tad ir jābūt lopu apjomam. Kaut gan negribu izcelt ne mazos, ne lielos, jo ļoti labi saimnieko arī tie, kam ir ap 20 slaucamo govju, manuprāt, tieši 20-30 govju ganāmpulku saimniekiem, kas saimnieko ar saviem resursiem, pašreiz ir vieglāk tikt cauri.
Uz vaicājumu par to, kādam ir jābūt iepirkuma cenu līmenim, lai varētu strādāt kaut ar nelielu, bet plusa zīmi, Līga Ņičiporuka minēja, ka par pienu būtu jāsaņem vismaz 18 s/l, lai zemnieks varētu kaut mazliet elpot. Daudzi joprojām saņem mazāk. Prognoze 2010. gadam – piena vidējā cena varētu būt ap 15 s/l. Robus naudas makā daudzi aizpilda ar citiem ienākumiem – ES maksājumiem, subsīdijām, arī pensiju.
Kā atzina speciāliste, daudzas saimniecības izjutīs arī nacionālo subsīdiju samazinājumu, nevarēs atļauties kaut ko papildus iegādāties.
Tomēr, Līgas Ņičiporukas skatījumā, piena lopkopība ir viena no ienesīgākajām nozarēm. Ja arī nevar plānot ieņēmumus, iespējams plānot govju skaitu, ganāmpulka lielumu, izslaukumu, to, kā samazināt pašizmaksu.
Par lopbarības sagatavošanas izmaksām un iespējām tās samazināt konsultēja vecākā augkopības speciāliste Anita Brosova. Par to, kā izvērtēt investīciju nepieciešamību saimniecībā, stāstījumu bija sagatavojusi vecākā ekonomikas speciāliste Ērika Novožilova.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto