Pilsētas iedzīvotāji bieži vien par savu aptieku izvēlas to, kas ir vistuvāk darbavietai vai mājām, savukārt pagastu un lauku iedzīvotājus ar medikamentiem apgādā pārsvarā viena vai divas aptiekas. Un tieši viņus visvairāk varētu skart Saeimas lēmums par grozījumiem Farmācijas likumā. Pašlaik spēkā esošais Farmācijas likums noteic, ka ar 2011. gada 1. janvāri aptieka Latvijā drīkstēs piederēt tikai farmaceitam (speciālistam ar augstāko izglītību) vai pašvaldībai tās administratīvajā teritorijā. Šāda norma likumā iekļauta jau 2001. gadā un ir papildināta ar pārejas noteikumiem, dodot iespēju visiem tiem, kas nav farmaceiti, bet kuriem pieder aptiekas, desmit gadu laikā piemēroties likuma prasībām. Saeimas pirmajā lasījumā apstiprinātie grozījumi, ko izstrādājusi Veselības ministrija, maina šo normu, paredzot, ka aptieku var izveidot farmaceita prakses, kopprakses vai kapitālsabiedrības veidā.
Aptieku īpašnieku asociācija ierosinājusi veikt grozījumus Farmācijas likumā, grozot 36. pantu, taču Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas (SDLK), kas ir atbildīga par šiem likuma grozījumiem, pārstāve Silva Bendrāte paudusi, ka grozījumus, iespējams, nāksies atcelt, jo pēc dažādu viedokļu uzklausīšanas ir atklāts, ka likumā ir problēmas. Deputātiem neesot īsti skaidrs, kas notiks ar aptieku pieejamību laukos, jo daudzviet aptieka ir tikai viena un tā pieder aptieku ķēdei vai farmaceita palīgam (kas arī no nākamā gada vairs nevarēs būt aptiekas īpašnieks).
20. maijā tika skatīti iesniegtie priekšlikumi grozījumiem Farmācijas likumā. Saeima atbalstīja likumprojekta par grozījumiem Farmācijas likumā nodošanu Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai, bet vēlāk dienas kārtībā lēma par likumprojekta virzīšanu steidzamā kārtā.
Likumā vēl ir problēmas
Likumprojekta sakarā Saeimas deputātus uzrunāja SDLK vadītājas vietniece Silva Bendrāte.
– Ar 2011. gada 1. janvāri stājas spēkā norma, ka aptiekas drīkst atvērt tikai farmaceits vai pašvaldība tās administratīvajā teritorijā un ka aptieka var piederēt tikai farmaceitam vai pašvaldībai. Savukārt 39. pants ar 2011. gada 1. janvāri liegtu iespēju par aptiekas īpašnieku būt farmaceita asistentam. Šobrīd valstī darbojas gan farmaceitu īpašumā esošas, gan nefarmaceitu aptiekas, vairāk pazīstamas arī kā lielās aptieku ķēdes, piemēram, „Mēness aptieka", „Ģimenes aptieka", „Euro aptieka" un „A aptieka", un no biznesa viedokļa pastāv diezgan konkurētspējīga aptieku sistēma. Kad 2001. gadā pēc kompetentas darba grupas piedāvājuma, balstoties arī uz 1929. gada un 1939. gada Latvijas likumiem, tika piedāvāts tagadējais Farmācijas likums, tā galvenā doma bija pacientu aizsargāt pret nekvalitatīvām zālēm, pret nekvalitatīvu zāļu servisu. Toreiz tika apliecināts, ka likums ir vērsts uz to, lai ar farmaceitisko darbību nodarbotos speciālisti, kas ir ieguvuši atbilstošu izglītību, kas ir kompetenti to darīt un zina, kā tas ir jādara. Bet ir pagājuši desmit gadu. Daudz kas ir mainījies. Varbūt stabilizējies, varbūt arī ne, bet nav lieki izvērtēt, vai šim laikam pietiekami precīzas un atbilstošas ir toreiz pieņemtās likuma normas.
Savu viedokli SDLK ir paudušas dažādas organizācijas, aptiekas, aptieku ķēdes, profesionālās biedrības, arodbiedrība, Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), Konkurences padome un Veselības ministrija. To teiktajā ir izkristalizējušās dažas problēmas ar Farmācijas likumu. Piemēram, farmaceiti, kuriem pieder vairākas aptiekas, ir nobažījušies par pārejas noteikumu 36. pantā izteikto normu tulkojumu tā, ka nākamgad drīkstēs piederēt tikai viena aptieka vienam farmaceitam un tas nozīmētu, ka pārējās būtu jāver ciet. Šī norma būtu precizējama, – atzina Silva Bendrāte. Tāpat satraukums tiek pausts par mazo lauku aptieku likteni, kuru īpašnieki ir farmaceitu asistenti, kam desmit gadu laikā nav bijis ne tādu līdzekļu, lai ieguldītu farmaceita izglītībā, ne iespēju, vienam pašam strādājot aptiekā, aptieku slēgt, lai dotos mācīties. Toties šiem cilvēkiem ir milzīga darba pieredze un zināšanas. Iespējams, viņiem būtu jānostiprina tiesības turpināt strādāt un pārvaldīt savu aptieku, pretēji tam, ko šobrīd paredz pārejas noteikumu 39. pants, pieļāva SDLK.
Farmaceitu asistentiem laukos jāļauj strādāt
Madonas novadā ir 16 aptieku ar filiālēm, Varakļānu novadā – 4, Ērgļu – 3, Cesvaines – 2 un Lubānas – 1 aptieka. Daudzas no tām pieder farmaceita asistentam, taču arī farmaceiti, kam pieder aptiekas bijušajā Madonas rajona teritorijā, pārsvarā ir pārliecināti – lauku aptiekām jāļauj turpināt strādāt.
SIA „Goba Farm" aptiekas Sauleskalnā vadītāja, farmaceita asistente Dace Meldere uzsvēra:
– Kas attiecas uz lauku aptiekām, es pat esmu zvanījusi augšstāvošajiem un paudusi savu viedokli – ne jau farmaceitu asistenti ir pret izglītību, bet gan pret muļķībām. Man ir 20 gadu pieredze aptiekas vadīšanā, bet pilsētā es varētu tikai pārdot medikamentus – ar ko gan es būšu sliktāka lauku aptiekai? Tātad apkalpot es drīkstu, bet ne sevi vadīt. Šā gada 31. decembrī es sevi vēl mācēšu vadīt, bet ar 1. janvāri vairs to nemācēšu. Tie, kas atbalsta šādus grozījumus likumā, argumentē, ka tie ieviesti jau 2001. gadā un farmaceitu asistentiem bijis 10 gadu laika iegūt attiecīgo izglītību. Tikai mācības vien gadā maksā 1600 latu, turklāt aptieka tad strādātu tikai četras dienas nedēļā, jo mani nav, kas aizvieto, un katru piektdienu, sestdienu, piecus gadus pēc kārtas, es braukātu uz Rīgu. Un tad, kad es būtu izmācījusies, aptieka jau sen būtu bankrotējusi. Ar ko es būšu tik ļoti labāka saviem laukiem, ieguvusi farmaceita grādu? Strādājot es jūtu – man vajag sekot līdzi jaunumiem farmakoloģijā, kas nepieciešams jebkurai aptiekai, farmakognozijā (mācība par ārstniecības augiem), un to es arī daru. Ja kāds to grib pārbaudīt profesionālā līmenī, nav problēmu – rīkojiet seminārus, mēs kārtosim eksāmenus, iegūsim sertifikātus. Bet padziļināto, piemēram, ķīmiju, ko māca farmaceitiem, man nevajag, jo es nekad nebūšu ķīmiķis. Tāpēc farmaceitu asistenti protestē pret tādām muļķībām. Runa nav par negribēšanu mācīties. Vienkārši materiāli un fiziski to nespējam pavilkt.
Telefonsarunā arī pajautāju, kāpēc tad mūsu skola vienkārši netiek likvidēta, no kuras sarodamies mēs visi briesmīgie nespeciālisti – farmaceitu asistenti? Lai studenti iet tikai uz augstskolu – būs vieni vienīgi farmaceiti un nebūs jāizdod īpaši likumi. Man atbildēja, ka pats Aptieku īpašnieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Tālis Talents pieņemot eksāmenus un zinot, cik tā ir laba skola. Tad nu atkal jāsecina, ka radīta nevajadzīga problēma vai arī daži no tiem, kas izmācījušies par farmaceitiem, ir apvainojušies uz farmaceitu asistentiem. Tādā gadījumā ir vainojama cilvēciskā žults, kam nevajadzētu ietekmēt likumus.
Dace Meldere arī norādīja, ka tie, kas strādā lauku aptiekās bez farmaceita izglītības, jau ir nogriezuši sev ceļu – viņi laukos arī paliks un lielās pilsētas izbraukāt nevarēs, tāpēc farmaceitiem būtu jāpriecājas, ka viņi lielpilsētās var mierīgi izveidot aptiekas. Lauku aptieku vadītāji nav viņiem tie īstie konkurenti. Viņa turpināja: – Lauku aptieka nav tikai aptieka, bet arī sociālais palīdzības punkts. Dakteri bieži vien nevar visus pacientus apbraukāt, jo jāapkalpo tik daudz cilvēku. Bet aptiekā cilvēks ienāk, parunājas par savām kaitēm. Reizēm viņam nemaz nevajag tos medikamentus, bet gan vienkārši cilvēcisku kontaktu. Daži klienti pat ar asarām acīs ir prasījuši, vai tiešām vairs nebūs lauku aptieku.
Dace Meldere ir nesaprašanā par vēl kādu pretrunu – viens no argumentiem, kāpēc jāievieš grozījumi likumā, skanot tā – tiem, kas būs ieguvuši farmaceita sertifikātu, būs brīva vieta, kur nākt (ko pagaidām aizņem lauku aptiekāri): – Tanī pašā Farmācijas likumā ir noteikts, ka farmaceits nedrīkst strādāt patstāvīgi trīs gadus pēc augstskolas beigšanas. Kurā gan aptiekā ņems praksē farmaceitu, ja pēc trim gadiem viņš var tevi izstumt no tirgus? Nebūs arī tā, ka farmaceits praktizēsies pilsētā un pēc trim gadiem atnāks uz laukiem vadīt savu aptieku. Nav noslēpums, ka lauku aptiekas neapgrozās lielajā biznesā, un kurš gan no jaunajiem speciālistiem gribēs nākt strādāt par pārsvarā minimālo algu.
Tam piekrita arī SIA „Ērgļu aptieka" vadītāja, farmaceite Inta Olte: – Tie, kas tagad beidz augstskolas, neviens netaisās iet strādāt lielajās aptiekās, nemaz nerunājot par lauku aptiekām. Vienalga kur citur, lai tikai nebūtu darbs ar cilvēkiem. Portālā farmaceitiem, ja nemaldos, pat tika veikta šāda aptauja. Jāatceras arī, ka neviens farmaceits pēc augstskolas beigšanas nav spējīgs nopirkt savu biznesu – viņam nav tādu līdzekļu. Tāpēc jājautā – kāpēc gan farmaceita asistents, kas nostrādājis vairākus desmitus gadu, piemēram, Cesvainē, Ļaudonā, Bērzaunē un citur, nevarētu turpināt strādāt? Ja būtu kādi aizrādījumi par viņu darbu, es saprastu, bet nav saprātīgi sekot kādām likumdevēju pēkšņām iegribām. Arguments, ka bijis dots 10 gadu laiks, lai iegūtu farmaceita izglītību, manuprāt, neiztur kritiku. Madonas bijusī rajona teritorija vēl nav nomale, bet, piemēram, Latgalē – ja tur laukos ir viena aptieka, tā visu nedēļas nogali ir slēgta, jo aptiekāram ir jādodas uz Rīgu studēt. Tā nebija saprātīga ideja, bet tādas esam pieredzējuši daudzas. Dzīvei būtu jādiktē, kādas pārmaiņas nepieciešamas, nevis no gaisa pagrābtiem likumiem. Rīga ir kļuvusi teju vai par valsti valstī, tāpēc viņi ir ļoti attālināti no situācijas laukos. Es sliecos par labu ierosinājumam, ka pilsētās aptiekas varētu piederēt farmaceitiem, bet laukos – arī farmaceitu asistentiem.
Maruta Krūmiņa, SIA „Cesvaines aptieka" vadītāja, farmaceita asistente, tic, ka Saeima tomēr izvēlēsies šo zelta vidusceļu un ļaus farmaceitu asistentiem turpināt vadīt aptiekas laukos: – Par lauku aptiekām aktīvi cīnās Laima Klimona no Lizuma. Laukos var līdzās pastāvēt arī divas aptiekas, jo neesam ienākuši šajā nozarē, sagaidot milzīgu peļņu. Svarīgākais, lai cilvēkiem pēc iespējas tuvāk būtu vismaz viena aptieka. Man un kolēģei ir vairāk nekā 40 gadu pieredze, nevar būt, ka pēkšņi vairs nemācēsim pārdot medikamentus vai vadīt aptieku. Taču jūtu, ka likumā pieņems izņēmumu un laukos aptiekām ļaus piederēt arī farmaceitu asistentiem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 27.05.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto