Aizvadītajā vasarā, kad tika atzīmēta Cesvaines astoņsimtgade, līdzās kultūras aktivitātēm un pozitīvām emocijām Cesvainē risinājās kāds nepatīkams starpgadījums – tika nozagtas četras augstvērtīgas gleznas.
Faktā ietilpst vairāki pārpratumi jeb intrigas, tāpēc sākšu par visu no sākuma.
– Vienā jaukā dienā aizgāju pie Kārļa Bandenieka, jo ievajadzējās skaidu plates gabalu, – „Staram" pastāstīja Cesvaines mūzikas un mākslas skolas pedagogs Imants Spridzāns. – Iegājām ar Kārli šķūnītī, skatos – stūrī, kartona iepakojumos stāv gleznas, atsūtītas no Kanādas. Kārlis man prasa, vai zinu, kas tajās attēlots. Es, protams, nezināju. Tad viņš turpināja – tagad vaļā never, aiznes uz staļļiem, apskati un liec pie sienas!
Kad iepakojumu Imants atvēris, viņš bijis patīkami pārsteigts: viens izrādījies Jaņa Rozentāla smalki nostrādāts vīrieša portrets, otrs darbs – Vilhelma Purvīša ainava, trešais – Žaņa Sūniņa glezna, kurā no Cesvaines zaļās mājas attēlota dīķa māja un brīdis, kad staļļiem ceļ otro stāvu. Visas šīs gleznas, kā vēlēts, viņš pielicis pie sienas un vēl izcilajai kompānijai piesummējis Harija Šulca darbu, kas gleznots van Goga stilā – ar otas triepieniem attēlotas ziedošas ābeles.
Pēc paveiktā Imants visiem, kas ienāca darbnīcā, tā arī teicis: „Re, kur man Rozentāls, re, kur Purvītis un, re, kur van Gogs!"
– Vienā lietā mani atmaskoja Daiga Matroze, – piebilda Imants Spridzāns. – Viņa skaidri un gaiši paziņoja: „Tas ir Harijs Šulcs, un gleznā atveidots mans ābeļdārzs. Labi atceros laiku, kad Harijs Šulcs to gleznoja."
Tā nu Daigu samānīt neizdevies, visus pārējos gan.
18. jūlijā, kad Cesvainē notika svinības, mākslas plenērs, tēlnieku simpozijs un citas aktivitātes, ienākot darbnīcā, Imants Spridzāns sajutis tukšumu – gleznu pie sienām vairs nav bijis.
– Domāju, kāds pajokojis, noņēmis darbus un noglabājis, bet izmeklējos visur un nekā, – atcerējās viņš, piebilstot, ka „darbnīcā apgrozījās daži cilvēki, kam biju palielījies – lūk, man vieni 30 tūkstoši pie sienas, lūk, – otri, nemaz nerunājot par van Gogu, kas vairākus miljonus vērts". Darbnīcā tātad bija nākuši zināmi cilvēki, kas ar Imantu staļļos patērzēja, pasmējās un kam viņš smejoties bija lielījies, ka tie ir oriģināli no Purvīša, Rozentāla, Sūniņa un van Goga.
Kad gleznu pazušanas fakts nācis gaismā, kino cienīgu pavērsienu visiem izstāstījis Kārlis Bandenieks: izrādās, divas no viņa gleznām bijušas Purvīša un Rozentāla audzēkņu kopijas. Parakstītas ar īsto gadskaitli (1933. g.) un izcilo mākslinieku vārdu, bet – tikai lielo meistaru kopijas.
– Kārlis savā laikā bija samaksājis lielu naudu, nopērkot šos darbus kā oriģinālus, pēc tam ekspertīzēs atklājusies patiesība, – komentēja Imants Spridzāns.
Gleznu zādzību viņš, protams, pieteicis policijai, bet jaunu ziņu šai sakarā nav.
– Visvairāk man žēl Žaņa Sūniņa darba, jo tas bija oriģināls un tiešām – super, – rezumēja Imants Spridzāns. – Turklāt šī glezna stāstīja par Cesvaines vēsturi, kas ir vērtība pati par sevi.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto