Dzejnieka un fotogrāfa Jāņa Indāna komentārs
Dzejas dienu pasākums uz Madonas ģimnāzijas kāpnēm ir pacēlis jautājumu par latviešu literatūras attiecībām ar auditoriju mūsdienu apstākļos.
Problēma ir izaugusi kopā ar vispārējo „latvisko" vērtību diskursu, kas gluži kā Gaismas pils, šķiet, ir iegrimis sūnās, kanonizēts vēl kopš Raiņa un Endzelīna laikiem. Problēma ir izglītības sistēmas diktēto tradīciju nespējā konkurēt ar alternatīvām jaunatni uzrunājošām disciplīnām, kas vairāk izpaužas kontrakultūru aktivitātēs. Tieši jaunieši ir visatvērtākie novitātēm mākslā, viņus vada bieži vien stihiska vēlme mainīt esošos uzstādījumus. Ja oficiālā, tradīcijas sargājošā sistēma viņu atvērtību ignorē, rodas paralēla izpratne par laikmetīgiem radošās izpausmes veidiem. Antiņu laiks ir pagājis, latviskais bāreņu sindroms jau sen kļuvis banāls. Tos izkonkurē antagoniskie pokemoni, Harijs Poters un reperi – viss, kas popkultūrā skaitās stilīgs. Un, tā kā tradīciju sargātāji lielākoties neseko līdzi kontrakultūru aktualitātēm, tie ierauga tikai šo virspusējo slāni. Pienākot brīdim, kad „jāiet pie tautas", ir skaidrs, ka stīvās balsīs lasīta literatūra tradicionālajās formās diez vai varētu noturēt auditorijas uzmanību, tāpēc tiek likti lietā šie atpalikušie priekšstati par stilīgo, ko taču ir tik viegli uztvert. Tā nu tiek braukts no viena akadēmiskā grāvja uz otru – glamūra grāvi, nespējot saskatīt, ka dzīvā, pulsējošā dzeja ir kaut kas pa vidu, gluži kā valoda, kas atrodas nemitīgā pārmaiņu procesā. Tā ir pakļauta ambivalentajiem procesiem sabiedrībā, kas tieši šajos juku laikos izpaužas tik kontrastējoši. Varbūt ir piemirsta pati literatūras pamatbūtība – izteikt rezonējošā formā savu cilvēcisko garīgo pasauli. Un, ja tajā ir arī kas nesmuks, to nedrīkst slēpt. Nedrīkst arī nesmukumu padarīt par pašmērķi, vispār neko nedrīkst padarīt par pašmērķi. Jo tas agri vai vēlu noved pie tādas pašas situācijas, kāda ir šobrīd – vienā realitātē Antiņi joņo stikla kalnos, bet otrā – virtuāli tiek šķaidīti ar datorspēlēs pieejamo ieroču klāstu.
Jebkas, kas ir kanonizēts, ir nedzīvs. Tas nevar uzrunāt patiesi meklējošus cilvēkus pēc definīcijas. Bet var taču ļaut procesiem raisīties dabiski, vairoties no klišejām un galējībām vienlaicīgi. Jāļauj dzejniekiem būt tādiem, kādi viņi ir, – trausliem, kliedzošiem, sarežģītiem, ironiskiem, klusiem, sāpošiem un skaistiem. Tikai tad viņi uzrunās tos, kuri meklē.