Jau no mazotnes bērniem tiek mācīts, ka kūlas ugunsgrēki nodara lielu postu dzīvajai dabai un radībiņām. Tomēr pieaugušie nez kāpēc šo dzīves gudrību aizmirst un satraucas tikai tad, ja nodedzis kāds šķūnis vai māja.
Dabas aizsardzības pārvalde aicina iedzīvotājus apdomāt, cik pamatots ir lēmums nenopļauto zāli dedzināt, nevis to laikus sakopt. Tiek uzsvērts, ka, dedzinot kūlu, samazinās pret dedzināšanu neizturīgo augu skaits un augsnes auglība, jo sarūk augu atlieku masa un humusa saturs augsnē, tiek veicināta augšņu paskābināšanās. Pelnos esošās nesaistītās minerālās barības vielas daļēji izskalojas no augsnes un rada ūdenskrātuvju pastiprinātu aizaugšanu – eitrofikāciju, iet bojā augsnes virskārtā un uz augsnes virsmas dzīvojošie kukaiņi, to kāpuri, olas, kūniņas. Kopumā kūlas dedzināšanas dēļ samazinās sugu daudzveidība, un tas mazina dabas estētisko skaistumu – izzūd dažādas krāsas, smaržas un skaņas, ko rada dzīvnieku un augu sugu daudzveidība. Tāpat kūlas dedzināšana var izraisīt meža ugunsgrēku, īpaši skuju koku mežos, kad tiek bojāta koku miza, kas ir viens no to bojāejas cēloņiem.
Kaitējums gan dabai, gan cilvēkiem
– Jo vēlāk notiek kūlas ugunsgrēks, jo lielāks kaitējums tiek nodarīts gan dzīvajām radībām, kas mitinās zālē, gan dabai kopumā. Vēlā pavasarī, vasaras sākumā putni, kas ligzdas vij zālē, krūmos, jau ir izperējuši mazuļus. Tas mazina dabas daudzveidību. Tomēr šāda „tradīcija" ir iesakņojusies, es pat teiktu, ka tā ir pārprasta, jo pats atceros, ka kādreiz kūla tika dedzināta pavisam agrā pavasarī, tad arī dūmu mutuļi neveidojās tik lieli. Lauki bija vairāk apkopti, tāpēc nebija tik daudz kam degt. Vēlos pievērst uzmanību, ka bez tā ļaunuma, ko nodarām dabai, pastāv arī ļaunums, ko nodarām paši sev un citiem. Respektīvi, degošās kūlas dūmos ir vesela kaitīgo vielu „buķete". Pieļauju, ka cilvēki līdz tam neaizdomājas neapzināti, kaut gan televīzijā, plašsaziņas līdzekļos izskan speciālistu atzinumi par to, ka pat Īslandē izvirdušā vulkāna pelnu un putekļu mākonis nav tik kaitīgs kā tie dūmi, kas rodas no kūlas, lapu dedzināšanas. Pirmkārt, tas ir tāpēc, ka šādi dūmi atrodas tieši mums deguna priekšā, bet pelnu mākonis – krietni virs mūsu galvām. Plaša mēroga dūmu radītais gaisa piesārņojums uzskatāms par būtisku kaitējumu iedzīvotāju un dzīvo būtņu veselībai. Organisko vielu sadedzināšanas laikā veidojas tvana gāze, radot nelielus ķīmiskos apdegumus cilvēku elpošanas sistēmā, kas savukārt ir pietiekami, lai samazinātos iedzīvotāju imunitāte un palielinātos saslimstība ar respiratorajām slimībām, – akcentēja Valsts vides dienesta (VVD) Madonas reģionālās vides pārvaldes direktors Jevģenijs Sobko.
Kūlas ugunsgrēkos turklāt notiek nepilnīgas sadegšanas process. Kurtuvēs, katlumājās, organizētās dedzināšanas vietās ir augsta degšanas temperatūra, liesmai tiek padots skābeklis, degšanas process ir pilnīgs, un kaitīgās vielas šajā lielajā karstumā pārsvarā sadeg. Taču uz savu roku dedzināta kūla, lapas deg, gruzd ar zemāku temperatūru. Arī rudenī, kad tiek dedzinātas lapas, rodas ļoti būtisks kaitējums cilvēka, kas šos dūmus ieelpo, veselībai, jo tajos atrodas kancerogēnās vielas. Pārvaldes direktors turpināja:
– Saimniecībās lapas tomēr vajadzētu izmantot komposta veidošanai – tas ir brīnišķīgs dabas radīts mēslojums. Vēl līdz galam nav veikti pētījumi par kancerogēno vielu atrašanos degošas kūlas dūmos, taču daudzi zinātnieki un pētnieki šādu iespēju ir apstiprinājuši. Viennozīmīgi tajos atrodas sēra savienojumi, tvana gāze un citas kaitīgas vielas. Es, protams, neesmu pret to, ka cilvēks kurina ugunskuru vai dedzina vecus zarus, taču zāles nekontrolēta degšana tik lielās platībās, ka nodeg pļavas, meži, saimniecības ēkas, mājas, ir pārāk absurda cilvēka rīcība.
Valda tiesisks nihilisms
Iepriekšējos gados arī VVD aktīvi piedalījās reidos, lai cīnītos pret kūlas dedzināšanas sērgu, taču krīzes apstākļi ir ieviesuši korekcijas. Tagad kūlas degšanas kontrole ir ugunsdzēsēju tiešais pienākums, bet, tā kā tiek nodarīts kaitējums arī videi, atsevišķos gadījumos iesaistās arī VVD. Piemēram, par gadījumu Pededzes lejtecē, kas ir dabas liegums (ietilpst Indrānu pagastā), pirms pāris gadiem bija ierosināta krimināllieta. Tur lielā platībā bija aizdedzināta kūla, kā rezultātā nodega lieli, veci ozoli, kuros mitinājās īpaši aizsargājamā kukaiņu suga – praulgrauzis. Dabai nodarītie zaudējumi bija mērāmi vairāk nekā 10 000 latu apmērā.
– Ja ir nodarīts kaitējums, kas ir būtisks videi, arī mēs varam piemērot sodu. Šķiet, iepriekšējos gados, kad varējām doties reidos, sadarbojoties ar policiju, rezultāti bija labi, taču tagad kontrole vairs nav mūsu funkcija. Tomēr savā ziņā sabiedrības pārliecināšana un izglītošana ir labs līdzeklis, jo iebiedēšana ar sodiem vien nedarbojas. Turklāt kūlas ugunsgrēku statistika nav lielums, ko tiešā veidā ietekmē reidu vai citu preventīvo pasākumu skaits. Tas atkarīgs no daudzu apstākļu mijiedarbības – laika apstākļiem, cilvēku materiālā un izglītības līmeņa un daudziem citiem. Jāteic, ka liela daļa kūlas ugunsgrēkus aizsāk neapzināti, lai gan ir daļa cilvēku, kas nav pārliecināmi par citu savas zemes sakopšanas veidu. Pie mums valda tiesiskais nihilisms, kad noteiktie likumi, saistošie noteikumi netiek pildīti. Sakārtotības un atrunāto pienākumu ziņā noteikumi ir labi, bet kurš tos pilda un kurš ir spējīgs visas šīs jomas izkontrolēt? – retoriski jautāja Jevģenijs Sobko. Viņš gan cer, ka kūlas dedzināšanas „fenomens" neies plašumā, jo Madonas novads sevi tomēr pozicionē kā zaļais, dabas, mežu novads. Varbūt tieši mums arī būtu jārāda piemērs pārējai Latvijai.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto