Šobrīd, kad veikalu plauktos ir iespējams atrast jebkuru pārtikas produktu, jau gatavas maltītes un visdažādākās sagataves, lai atvieglotu ikdienu, domājot, ko pagatavot, piemēram, vakariņās, ir cilvēki, kuri lielu uzmanību pievērš produktu sastāvam, izvēloties tos produktus, kuros pēc iespējas mazāk atrodamas E vielas.
Šos produktus var meklēt EKO un BIO plauktos, bet vēl labāk – pagatavot mājās, saulītē ceļot senās pavārgrāmatas, kurās recepšu sastāvdaļas ir dabiskas, bez pievienotiem konservantiem.
Par to ir pārliecināta arī Laila Rudzone, un, gatavojot maltītes, viņa izvēlas receptes, pēc kurām ir gatavojusi pat viņas vecmāmiņa.
– Ēst gatavošana, galdu klāšana, īstu saimnieču padomi, vēl arī pati esmu bijusi godu saimniece, – tas nāk no bērnības. Uzskatu, ka interese gatavot, zināšanas un prasmes ir dzimtas saknes, pat mantojums. No bērnības atceros, ka vecmammas gatavoja visdažādākos ēdienus un nevienu nelaida projām, ja nebija pacienājušas ar to, kas tajā brīdī bija mājās, – atceras Laila.
Kā norāda Laila, senās vērtības laika gaitā ir zudušas, bet pēdējos gados tās atkal atgriežas. Tas atspoguļojas galda klāšanā, senajās receptēs, arī produktu izvēlē.
– Tam visam pāri stāv mīlestība un cieņa pret gatavošanu, īstām vērtībām, vēlmi to atgriezt ikdienā. Gatavojot jebkuru maltīti, tas jādara ar mīlestību, priecīgām un gaišām domām. Virtuvē jāiet ar prieku. Dusmas un ēst gatavošana piespiedu kārtā labu rezultātu nesniegs. Piemēram, maizi mīcot, jādomā labas domas, jāiemīca prieks, lai visiem, kas to ēdīs, būtu labi, un viss izdosies, – uzskata Laila Rudzone.
Viena no receptēm, ko Laila atceras no savas bērnības un joprojām arī izmanto, ir mājās cepta maize.
– Kad man bija apmēram desmit gadu, mamma atnesa mājās maizīti, un klāt bija arī recepte. Tajā brīdī gan es pati vēl negatavoju. Pēc gadiem atradu recepti un nodomāju – kāpēc gan neviens to neizmanto? Sākumā bija bail mēģināt, jo šķita, ka tas ir ļoti grūti – tomēr maizi nav vienkārši izcept. Izdevās. Recepte ir nākusi tepat no Madonas. Pie manis ir nonākušas ļoti daudzas madoniešu receptes, kuras joprojām turu godā un pēc tām arī gatavoju. Visām šīm receptēm ir vērtība, – atklāj Laila. – Bez maizes nav iedomājama ikdiena. Piemēram, daru tā. Vienam ķieģelīša klaipam nogriežu garozu (izmantoju „Madonas maiznieka" Latgales veidņu maizi), sagriežu mazos gabalos un uzleju vienu litru kefīra. Pieberu 250 g cukura, kārtīgu sauju ķimeņu. Visu izmaisu. Jānotur 24 stundas. Tad uzsildu 250 ml kefīra, pievienoju divus nažagalus citronskābes, pieleju mīklai. Pievienoju vienu paciņu presētā rauga un 1,5 kg izsijātu kviešu miltu. Jāmīca tik ilgi, kamēr mīkla nelīp pie rokām. Uzraudzē 2 stundas. Mīklu liek uz kļavlapām un sakarsētā cepeškrāsnī liek cepties. Pirmās 15 minūtes cep 200 grādos, tad 185 grādos. Kopīgais maizes cepšanas laiks – apmēram
1 stunda un 40 minūtes.
Esmu cepusi dažāda veida maizi, pat biešu. Tai ir sarkanīga krāsa, kas tiek iegūta no bietēm. Maize ir saldāka. Tāpat esmu mēģinājusi cept maizi, kurā vidū ir ielikts Brī siers. Jebkurā gadījumā maize ir jātaisa apaļā formā, lai dzīve ripo.
Kā stāsta Laila, viņa ir mēģinājusi gatavot arī ļoti senas receptes, pat no 1870. gada. Gatavošana izdodas, process ir interesants un iespējams izbaudīt to, kas cilvēkiem tajā laikā šķitis garšīgs. Caur šādām receptēm ir iespējams izjust to patieso garšu, tā laikmeta smeķi.
Laila uzskata, ka jebkurš ēdiens ir jāgatavo tikai no kvalitatīviem produktiem, jo tad ir pavisam cita garša un aromāts. Tas attiecas arī uz garšvielām. Bet tas viss ir gaumes jautājums.
– Ja ēdienam netiek pievienotas garšvielas, tas šķiet pliekans, bezgaršīgs. Ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Es, gatavojot ēst, garšvielas lieku bagātīgi. Pēdējā laikā izmantoju lupstāju, kas ir lieliska garšviela zupām un gaļas ēdieniem. Manā skatījumā, tas atdzīvina ēdienu, piešķir pikantumu un svaigumu. Lauru lapu, pirms pievienoju ēdienam, vispirms nedaudz apdedzinu. Garšvielas bagātina garšas buķeti. Atceros, kā vecmamma taisīja garšvielu no pelašķiem un sāls. Izkaltētus pelašķu ziedus sajauca ar sāli un piestā saberza smalkā pulverī. Šī garšviela aizstāja piparus, – padomos dalās Laila Rudzone.
Bet nu, kad valsts svētki nosvinēti, tuvojas decembris, kad jau pamazām jāsāk domāt par Ziemassvētku galdu. Viens no ēdieniem, ar ko asociējas šie svētki, ir piparkūkas.
– Piparkūku mīklu mājās var pagatavot ikviens. Viss noslēpums ir pareizajās garšvielās. Es pati gatavoju garšvielu maisījumu, balstoties uz Otto Švarca receptes – 41 g kanēļa; 12,5 g krustnagliņu; 12,5 g virču; 4 g piparu; 4 g koriandra; 12 g muskatrieksta; 4 g kardamona; 8 g ingvera, 4 g badjana (zvaigžņu anīsa). Šīs garš-
vielas piparkūkām piešķir to seno un īpašo garšu. Piparkūkas var cept arī citādākas, piemēram, zaļā krāsā (to iegūst, pievienojot Matcha tēju). Es esmu par to, lai būtu dažādība, lai katru gadu netiktu ceptas vienas un tās pašas receptes piparkūkas, tāpēc izmēģinu visādus variantus. Viens no tiem: izrullēju mīklu, uzrīvēju aukstu zilo sieru, aizloku, izrullēju mazu desiņu un sagriežu ripiņās. Pa virsu nedaudz uzkaisu pipariņus. Tāpat ļoti gardas ir pildītās piparkūkas, kurās iekšā ielieku kādu ievārījumu. Labi garšo arī piparkūkas no amaranta miltiem. Piparkūku mīkla noteikti ir jāgatavo laikus, lai tā nostāvas, garšvielas sadraudzējas un garšas buķete bagātīgāka. Mīklai var pieliet pieneņu medu, mežrozīšu sīrupu, kas piedos krāsu un arī radīs citādāku garšu. Variāciju ir daudz, – iesaka Laila Rudzone.
Lai radītu kopābūšanu, jebkurā procesā var iesaistīt visu ģimeni, arī ēst gatavošanā, piemeklējot atbilstošu darbu ikvienam.
Turpina Laila: – Šobrīd, manuprāt, ļoti nozīmīgs ir tieši tas kopābūšanas mirklis. Tās ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu. Tāpat kā –
svētkos apsēsties pie galda, kurš apklāts ar baltu galdautu, un ēst no skaistiem traukiem. Noformējums rada svētku izjūtu, kopīgu atmosfēru. Priecē, ka atkal atgriežas senās vērtības – lins, māls un koks. Šie materiāli rada dzīvības izjūtu. Tās ir pamatvērtības, kas nezudīs. Ir jābūt priecīgiem un lepniem, ka joprojām ir saglabājušās senās receptes, un tās noteikti jāceļ galdā.
22.11.2019.