ŅINA OZOLIŅA strādā par skolotāju Mārcienas pamatskolā, bet ārpus darba labprāt rosās virtuvē. Kā atzinuši mārcēnieši, viņa māk izcept brīnumgardus pīrādziņus, tāpat pagrabā netrūkst burciņu ar krājumiem ziemai.
Pati Ņina uzskata, ka ir vecā kaluma saimniece virtuvē, kas dod priekšroku tradicionāliem ēdieniem. Tāpat liels dārgums viņai ir čuguna krāsns – varētu jau tās vietā likt kamīnu vai ko citu, bet parastajā cepeškrāsnī pīrādziņi nekad nesanākot tik labi kā 15 gadu vecajā krāsnī. Arī citiem ēdieniem, gatavotiem uz krāsns, esot pavisam cita, labāka, garša.
– Mana ēst gatavošana aizsākās ar speķa pīrādziņiem. Mammas man nav, bet bija vecākā māsa, kas, lai vai kad pie viņas kāds aizbrauca ciemos, viesus vienmēr sagaidīja ar pašas ceptiem pīrādziņiem. Pagājušajā gadā viņa nomira, bet arī es esmu pārņēmusi viņas paradumu ciemiņiem vienmēr censties galdā uzlikt vismaz kaut ko pašas gatavotu. Ēst gatavot man iemācīja arī mājturības skolotāja pamatskolā. Vēl šodien brīnos, ka rupjmaizes kārtojums pārsaukts par ambroziju, bet no skolotājas pirmo reizi dzirdēju gan šo vārdu, gan uzzināju recepti, tāpēc mainījusi neko neesmu. Šis saldais ir ļoti ātri pagatavojams, turklāt man vienmēr krājumos stāv burciņa ar samaltu rupjmaizi. Kad skolā svinam kādu jubileju, jau zinu – visi gaida, lai atnesu ambroziju; nevajag ne kūku, ne pīrāgu. Svētdien vakarā lidosim uz Dublinu pie draugiem. Nesen viņi viesojās pie mums – sacienāju ar sēnēm un iedevu līdzi burciņas no pagraba. Šoreiz ciemakukulī vedīsim speķa pīrādziņus. Tos taisu kā parasti, taču izrullētā rauga mīklā nevis ar glāzi izspiežu formiņu speķa pīrāgam, ko pēc tam pārloka uz pusēm, bet gan izveidoju palielāku apli, to sagriežu astoņās vienādās daļās. Sanāk trijstūrītis, kuram platākajā galā lieku gaļu un mīklu sarullēju, tad ieloku pusmēness formā. Pa virsu uzkaisu sezama sēkliņas. Agrāk ļoti bieži gatavoju saldos ēdienus, bet tagad gan mazāk, jo veikalā augļi nopērkami visu gadu. Arī kompotus vairs tā netaisu, bet ļoti patīk marinēt sēnes vai kā citādi sagatavot burciņās ziemai. Šogad salasījām daudz rudmiešu, kas ir diezgan reti dabūjamas. Kā jau ierasts, tās novārīju un tikai tad gatavoju, bet palasīju grāmatā, ka tās ir tik elitāras sēnes, ka pat bez mērcēšanas var likt kārtās ar sāli burciņās. Lai vai kā, bet pagrabā krājumus ziemai sarūpējam vienmēr.
Mājas ēdienos priekšroku dodu pārbaudītām vērtībām – visbiežāk tie ir kartupeļi visdažādākajos veidos. Veselus ar miziņām, bez, pārlietus ar mērcēm – lieku tik uz plāts un čuguna krāsnī iekšā. Zupas vāru nedēļas nogalē, jo tad ir vairāk laika. Esmu gan novērojusi, ka jaunā paaudze zupas neēd ne skolā, ne mājās. Skolā to dod tikai reizi nedēļā, jo bērni vienkārši atsakās zupu ēst. Soļanka gan nez kāpēc „neskaitās" pie zupām – to ēd gandrīz visi. Gaļu parasti pērkam no zemniekiem un turam saldētavā, – pastāstīja Ņina Ozoliņa.
Viņa ar vīru Visvaldi nāk no Gulbenes puses, kur abi pat kopā mācījušies līdz 11. klasei, kad Ņina pirmā devusies uz Liepāju studēt pedagoģiju. Viņa smej, ka vīrs drīz vien pēc tam viņai sekojis un arī sācis studēt Liepājā. Šogad augustā Ņina un Visvaldis Ozoliņi svinējuši pērļu kāzas – dāvanā sieviņa saņēmusi pērļu kaklarotu, jo šajā jubilejā jādāvinot kaut kas no lina vai pērlēm, kā arī 35 neļķes, jo tās viņai bijušas kāzu pušķī. Uz Mārcienu abi pārcēlušies 1975. gadā. Ņinas vīrs esot liels palīgs arī virtuvē: – Viņam patīk sastāvdaļas, piemēram, gaļu un sīpolus speķa pīrādziņiem, sagriezt smalki, smalki. Tad pīrāgi sanāk īpaši garšīgi. Kopā ar vīru arī marinējam kāpostus. Viņam tos padodas saēvelēt smalkus kā diedziņus, tad vieglāk pildīt burciņās. Saēvelētus kāpostus apber ar cukuru un sāli, saspaida, atstāj uz brīdi, lai iestāvas. Pēc kādas stundas nolej lieko sulu un pilda burciņās, virsū lej marinādi, kādu gatavo gurķiem, bet stiprāku – ņem vairāk etiķa un cukura. Marinētie kāposti visvairāk garšo mazdēliņam.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.10.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto