Pirms neilga laika DAGNIJA KARKUZ "Staram" stāstīja par savu dzīvi Libānā, šīs valsts paražām un savu jaunpieņemto musulmaņu reliģiju. Šoreiz viņa iepazīstinās ar ne mazāk eksotisko Tuvo Austrumu iecienīto ēdienkarti, tipiskajiem ēdieniem un ēšanas paradumiem. — Ja salīdzinām Latvijas un Libānas ēdienus un produktus, tad jāatzīst — tur ir lielākā dažādība. Pat tad ja produkts ir šķietami ikdienišķs, libāniešu ēdienu salikumos tas vienmēr pārsteigs.
Viena no lielākajām ēšanas paradumu atšķirībām starp šīm divām valstīm ir, piemēram, galdu klāšana uz svētkiem. Latvijā saklāj galdus, un visi ilgi sēž pie šķīvjiem, paēd vairākas reizes. Tāpēc man šķita dīvaini, ka tur, kā cilvēki ir paēduši, galds tiek novākts, kaut gan Libānā tas tiek uzklāts bagātīgāk kā Latvijā. Pasēdēšana notiek pie tējas krūzes, uzkožot kādu saldumu, – viņa skaidroja atšķirības. Libāniešu virtuvē esot daudz dažādu garšvielu; Latvijā tās arī ir atrodamas, tomēr cilvēki tās īpaši nepērk, jo iespējams nezina, kā un pie kādiem ēdieniem lietot.
Kā ēst gatavo šeit un tur?
Pēc Dagnijas Karkuz teiktā, jāsecina, ka Libānā pret ēdiena pagatavošanu izturas nopietni. Garšvielas un eļļa vienmēr tiek pievienoti bagātīgi. Saldumi ir ļoti saldi, un pamatēdieni – ļoti pamatīgi. Dagnija Karkuz turpināja uzsvērt Libānas virtuves īpatnības: – Libānā gatavo arī šašliku, bet tas ir nedaudz citādāks kā latviešu izpratnē. Gaļu uz iesmiem cepam ļoti bieži, bet marinādē gaļu turam reti. Visbiežāk labu gaļu sagriežam, cepam kopā ar sīpoliem, garšvielām. Ir pat cilvēki, kas sāli nepievieno. No Libānas virtuves man garšo praktiski viss, vienīgi eļļaini ēdieni īpaši neiet pie sirds. Dažas saimnieces gandrīz visiem ēdieniem klāt spiež citrona sulu. Es vēl īsti neesmu pieradusi, bet viņiem patīk.
Līdzīgi kā šeit arī tur tiek gatavoti ziemas krājumi – vāra džemus no ogām, augļiem, īpaši no aprikozēm; skābē vai sāla gurķus; arī olīvas liek burkās un pārlej ar sālsūdeni. Kad novākta olīvu raža, tās 3 vai 4 dienas mērcē ūdenī, jo citādāk olīvas ir neēdamas – ārkārtīgi rūgtas. Pēc ielikšanās burkās jāpaiet kādam mēnesim, pirms olīvas drīkst ēst. Putras latviešu izpratnē Libānā neēd, tās ēd aukstas. Piemēram, rīsu vai mannā putru atdzesē, sajauc ar cukuru un ēd ar klāt pielietu sīrupu vai uzber riekstiņus. Tas viņiem ir saldais ēdiens.
Latviešu iecienīto un bieži ēdienreizēs vārīto kartupeli Libānā mēdz lietot tikai pie vēdera sāpēm, no kartupeļiem libānieši pārsvarā gatavo frī. Dagnija savām 3 meitām gan ir iemācījusi ēst vārītus kartupeļus arī ikdienā. No latviešiem ierastajiem produktiem Libānā grūti nopirkt skābo krējumu: pat ja tas veikalos ir atrodams kā importa prece, tad tikai par ļoti augstu cenu.
– Kad ciemojos Madonā un gribu mājiniekiem pagatavot ko no libāniešu virtuves, produktus it kā var atrast, bet galarezultāts gan nav īsti tas. Nezinu, kāpēc. Vai katliņš nav tāds, vai gāze… – Dagnija Karkuz jokojot sprieda.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 23.08.2008.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto