Praulienas pagasta "Cinīšos" nav milzīga ābeļdārza, toties ābeles ir diezgan vecas un arī "labākajos gados" (ap 20-30), ražo dūšīgi – antonovka, rožāboli, rudens svītrotā, baltā dzidrā, sīpoliņš…
Saimniece Janīna Āboliņa vīra vecāku un pašu stādītās ābeles neuztver kā ražotni, no kuras varētu gūt peļņu, taču āboli lauku mājās noder visur – sulas, gardums, cienasts, dažādu ēdienu sastāvdaļa, jā, arī gotiņām tiek, un piens tad sevišķi garšīgs, kā, piemēram, šobrīd, kad arī no ‘Rudens svītrotās' ābeles nokrīt pa kādam ābolam, jo kā jau ekoloģiski tīru mantu to nogaršojuši tikpat ekoloģiskie augļutārpiņi. Tāda tā aprite dabā. Diemžēl ābeļu saknes garšojot ūdensžurkām, kas mīt tepat dīķītī…
Ābolus sulai Janīna sasmalcina ar to pašu ierīci, ar ko gotiņām griež saknes barībai, un tad ar rokas spiedi izspiež sulu, lej pārsvarā trīslitru burkās, pasterizē, liek lietā vai uzglabā pat ļoti ilgi.
Ābols dažādos ēdienos – tās var būt neskaitāmas variācijas, bet, kā atzīst "Cinīšu" saimniece, smalkai svēršanai un sastāvdaļu izsvēršanai lauku apstākļos nav ne laika, ne vajadzības, tāpat iznāk gardi, kaut arī katru reizi savādāk.
Kas tik laika gaitā nav gatavots, taču par oriģinālām receptēm nevar būt runa – kaut kur izlasa, pastāsta radi, kaimiņi, draugi, un, kamēr iedvesma svaiga, viss jādara ātri. Janīna atzīst, ka laukos pirmajā vietā ir ābolu biezeņi, kompoti ziemai, bet rudenī – āboli kā salātu un saldo ēdienu sastāvdaļa.
Kurš gan nav cepis plātsmaizi ar āboliem, taču katrs to dara pa savam, ievērojot tikai dažus pamatprincipus, un arī tad liela loma ir cepeškrāsnij, pieredzei, cepēja garastāvoklim, miltu un mīklas kvalitātei, tam, vai ābolītis skābāks vai saldāks, bet punktu uz "i" uzliek garšvielas – kanēlis, cukurs. Gan jau īsteni pavāri un konditori zina un prot vairāk, taču laukos katrs šāds cepums smaržo īpaši. Kāru muti tiek apēsts pat tad, ja mīkla mazliet sakritusies vai cepums nedaudz piededzis.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 15.09.2007.
Autore: ASTRA ZAGORSKA
OĻĢERTA SKUJAS foto