Droši var apgalvot, ka ēstgatavošana Ivetai Sirsniņai ir kļuvusi par sirdslietu. Tā sanācis, ka lielākā daļa darba mūža saistīta ar ēdināšanas jomu.
– Viss ir apgūts pašmācības ceļā. Lielu paldies esmu parādā Antrai Gotlaufai. Viņa strādāja Praulienas ēdnīcā, kad es kā jauna meitene tur pieteicos darbā. Pamazām Antra mani tajā visā iebīdīja. Sākumā palīdzēju dažādos virtuves darbos, vēlāk jau apkalpoju viesus, piepalīdzēju arī kāzu un bēru mielastu rīkošanā, skatījos no vienas, no otras saimnieces, – pirmsākumus atceras Iveta. – Katrai saimniecei jau ir savas receptes, savi knifiņi. Ja esi apķērīgs un tas tevi interesē, var daudz ko iemācīties. Pamazām sāku mēģināt arī pati gatavot. Vispirms savējiem. Uztaisīju galdu mammas jubilejā, tad tēta, un tā tas turpinājās. Esmu strādājusi arī SCO ēdnīcā Madonā, kafejnīcā „Madara" pie Jāņa Šilinika, „Tējas rozē" par šefpavāri un sagādnieci. Taisījusi viesību galdus. Nebija slikti, katrā ziņā – patika un patīk joprojām.
Pirms četriem gadiem Ivetas vīrs Gvido, kā jau daudzi latvieši, devās strādāt uz Angliju. – Pēc kāda laika viņš aicināja arī mani. Sagadījās, ka tieši dažas dienas pēc manas atbraukšanas Gvido salauza roku un pirmais, ko man nācās darīt, bija rūpēties par dzīvoklīti un gatavot mums abiem maltītes. Dzīvojām Mančesterā, miljonu pilsētā. Iespēju daudz. Vīrs strādāja celtniecībā, bet es iekārtojos darbā kādā ēdināšanas firmā, kur dienā nācās apkalpot pat 800-1000 cilvēku. Tur tās sauc par kantīnēm, tulkojumā varētu būt ēdnīca. Sākumā biju palīgstrādniece, jo nezināju angļu valodu. Pakāpeniski apguvu valodu, arī angļu virtuvi, sāku apkalpot apmeklētājus, līdz man uzticēja gatavot lenču.
Radina pie latviešu receptēm
– Darbā bija jābūt sešos no rīta. Septiņos jau nāca pirmie brokastotāji, kurus mums veikli nācās apkalpot (ar mani kopā strādāja arī ukraiņu meitenes). Un tā līdz kādiem divpadsmitiem, kad man bija jādodas gatavot lenču. Visu dienu kā tādā vāveres ritenī līdz pat pulksten četriem pēcpusdienā – nebija laika, kad kājas pūtināt. Katru dienu lenčam bija jāpiedāvā vismaz četri dažādi ēdieni, un ēdienkarte mainījās. Nekādas receptes man īpaši neviens nemācīja. Šo to jau biju apguvusi, skatoties, kā citi strādā, ņēmu talkā pati savas prasmes, un rezultāti nebija nemaz tik slikti. Tā, piekrišanu izpelnījās marinētās vistiņas, jo visbiežāk tur vistu vienkārši cep cepeškrāsnī, bet es, lai būtu garšīgāk, vispirms to paturēju marinādē – ar majonēzi, kečupu, pievienojot ķiplokus, garšvielas. Taisīju gaļas tefteļus savā sulā, kotletes, pildītos tīteņus, irbītes no vistas gaļas ar sieru, pildītu papriku. Protams, latviešu ēdieni salīdzinājumā ar angļu virtuvi ir mazliet pasmagi, bet apmeklētāji labprāt tos izvēlējās.
Man savukārt bija pagrūti pierast pie viņu ēšanas veida. Lazanju viņi, piemēram, ēd ar salātiem un frī kartupeļiem. Esmu iemācījusies gatavot arī dažus jaunus ēdienus. Piemēram, chikenkuri, kas gan nav angļu recepte, bet ļoti ass pakistāniešu ēdiens, kuru mūsu apmeklētāji labprāt pasūtīja. Es to gatavoju katru ceturtdienu. Tā ir īpašās
garšvielās marinēta, mazos gabaliņos sagriezta vistas gaļa, kuru apceptu
pievieno mērcei, kas gatavota no šampinjoniem, paprikas, sīpoliem utt., ko sautē tomātu sulā apmēram 2 stundas. Es gribētu to pagatavot Latvijā savējiem, bet pie mums nav dabūjamas īpašās garšvielas, kas šim ēdienam nepieciešamas. Piektdienās gatavojām zivis (tā, starp citu, Anglijā ir īsā darbdiena pirms brīvdienām). Vēl angļi ir iecienījuši lielos kartupeļus jeb big potatoes, ietītus folijā un ceptus cepeškrāsnī. Tos ēd uz pusēm pārgrieztus, ar sviestu un tunci, sajauktu ar majonēzi, un siltām pupiņām tomātu mērcē. Zupas gan ir ne īpaši iecienītas, vairāk – krēmzupas, bet tās sanāk padārgas un apmeklētāji līdz ar to ne visai izvēlas. Tāpēc vairāk gatavoju otros ēdienus. Bija prieks, ka apmeklētājiem manis gatavotie ēdieni patika. Iespējams, tie mazliet atšķīrās no citās līdzīgās ēdināšanas iestādēs piedāvātajiem. Bet apmeklētāju mums netrūka, palielinājās apgrozījums, līdz ar to pieauga ieņēmumi, paaugstinājās algas. Kad braucu prom, saimnieks pat pielika pie algas, lai tikai es paliktu, bet Latvija ir Latvija. Un, ja vien šeit varētu atrast piemērotu darbu, prom nebrauktu, – tāda ir Ivetas pārliecība.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 08.08.2009.
Autore: BAIBA MIGLONE
JĀŅA MIGLONA foto