Teresija Ivenkova, kas tagad dzīvo un strādā Murmastienē, ir dzimusi Rēzeknes rajonā. Tā kā jau kopš bērnības tuvas bija grāmatas, viņa izvēlējās darbu, saistītu ar tām. Mācoties Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā, viņa tika aizsūtīta strādāt uz bibliotēku pie Rāznas ezera. Tur arī tika nodibināta ģimene.
Stāsta Teresija Ivenkova:
– Protams, viss nenotika tā, kā varētu vēlēties. Murmastienē strādāja mana māsa un izstāstīja, ka šeit pēc pāris gadiem bibliotekāre dosies pensijā. Man divreiz nebija jāsaka. Šeit tika celtas jaunas mājas, tāpēc nolēmām nākt uz Murmastieni. Vispirms trīs gadus nostrādāju fermā, ieguvu dzīvokli, bet, kad bibliotekāre aizgāja pelnītā atpūtā, stājos viņas vietā. Un tā jau 24 gadus esmu Murmastienes cilvēks.
Neraugoties uz darba slodzi, Teresijai vienmēr ir paticis darboties virtuvē. No vienas puses, tā ir dzīves nepieciešamība.
– Vīrs un dēls, ja nav ēduši gaļu, uzskata, ka vispār nav paēduši, jo vīriešiem tomēr nepieciešams spēks, kas palielinās, ja uzturā tiek lietoti gaļas produkti. Saimniecībā tiek turētas govis, cūkas, truši un vistas, jo tomēr tie ir pašu audzēti un produkcija daudz veselīgāka par veikalos pirkto. Mūsdienu ekonomiskajā situācijā ir izdevīgāk laukos gan audzēt dārzeņus, gan arī turēt mājlopus. Ģimenei pusdienās vienmēr jāpasniedz salāti un kāds sātīgāks gaļas ēdiens. Īpaši iecienīta ir karbonāde un stroganovs. Tāpat ir ar zupām. Dēls un vīrs neēdīs, ja nebūs kārtīgas gaļas. Savukārt, kad esmu kopā ar meitu, uzvārām arī miežu vai citu putru. Bet salātus, manuprāt, pagatavot ir visvienkāršāk, jo tajos kopā var jaukt dažādas sastāvdaļas un vienmēr būs garšīgi. Šāda ēdienkarte ir katru dienu. Uz lielākiem svētkiem nokaujam sivēnu un gaļu glabājam saldētavā. Joprojām taisu arī asinsdesas, kas daudzās lauku mājās senāk bija iecienīts, bet mūsdienās – aizmirsts produkts. Es ēst negatavoju pēc receptēm, kurās smalki aprakstītas sastāvdaļas un to daudzums, bet vienmēr – pēc izjūtas un garšas. Sienu arī sieru. Nevaru pateikt precīzi, cik daudz piena leju, cik ķimeņu un sāls beru. No piena cenšos gatavot arī biezpienu, sviestu un krējumu, bet no gaļas – galertu, aknas, galvas sieru. Nav jau tā, ka es nelasītu receptes. Labprāt tās pierakstu speciālā blociņā un vienmēr cenšos pamēģināt kaut ko jaunu. Tā kā arī mana mamma bija liela pavāre, gatavot mācījos no viņas. Tagad priecājos, ka, gatavojot maltīti, varu palutināt arī savu ģimeni. Lielākoties gan ģimenē es nosaku, ko ēdīsim, bet vienmēr cenšos pagatavot ko tādu, no kā visi varam sātīgi paēst.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 21.02.2009.
Autore: AGRITA NUSBAUMA
AGRA VECKALNIŅA foto