Ieraugot enerģisko un simpātisko Rudīti Pavlovsku, cilvēks no malas diez vai uzminētu, kādus recepšu eksperimentus viņa mēdz veikt savā virtuvē. Vēderdeju pasniedzēja ir aizrāvusies ne tikai ar Austrumu kultūru, bet arī virtuvi. Tāpat viņa sevi sauc par izteiktu lauku meiteni, kas dzimusi, augusi un arī tagad dzīvo Sauleskalnā, kaut arī, virtuvē saimniekojot, ir moderna, aizrautīga un progresīva.
– Liela pavāre neesmu, drīzāk to varētu raksturot tā – man patīk pamēģināt interesantas receptes. Ikdienā nav izvēles – ģimene esam paliela, tāpēc ēst jātaisa. Svētku reizēs gan ir luste pagatavot ko interesantāku, tas man patīk. Ne katru dienu draugs un divi puikas atbalsta manus eksperimentus, viņi, protams, ir izteikti latviešu virtuves cienītāji. Mani bērni varētu kotletes ēst rītā, pusdienās, vakarā un kaut naktī. Draugam arī tīk gaļa jebkādā veidā, tā ka arī šajā jomā drīkstu eksperimentēt. Bez kartupeļiem arī nekādi neiztikt, – Rudīte Pavlovska pastāstīja. Zīmīgi, ka „Stars" smelties iedvesmu receptēm pie Rudītes ieradās tieši viņas dzimšanas dienā. Rudīte jokoja, ka pat savā dienā nevarējusi izvēlēties ēdienkarti – daži no viņas ēdieniem kļuvuši par tādiem hitiem, ka radi un draugi tos pieprasa gatavot uz katriem svētkiem. Tāda ir vista apelsīnu sulas un medus mērcē, arī avokado salāti. Šos salātus gatavo ļoti vienkārši: sagriež nomizotu avokado, pieber klāt garneles un sajauc ar majonēzi. Taču rezultāts – noteikti Latvijā vēl visai neierasta garšu kombinācija.
Uzrunā austrumnieciskais
Visvairāk Rudītei ēdienos tīk sasniegt saldskābo garšu, kas īpaši raksturīga ķīniešu virtuvē. Viņa turpināja: – Man ļoti patīk Austrumu virtuve un visvairāk – ķīniešu. Kad biju Ēģiptē, novēroju, ka garšas kārpiņas var pāris dienu palutināt ar viņu tradicionālajiem ēdieniem, bet, ja tas jādara ikdienā, tad jāteic – kas par daudz, tas par skādi. Bija tā, ka aizbraucām uz turieni strādāt divas nedēļas un otrajā nedēļā ar kolēģi jau izmisīgi meklējām McDonalds ēstuvi, kas Latvijā tiktu apmeklēta tikai galējā variantā. Ēģiptiešu virtuvei ir dažas līdzības ar indiešu – garšvielu viņiem ir ļoti daudz un tās visas ir īpatnējas. Parastas maizes nav, tikai lavašs, arī kartupeļu nav. Gaļa Ēģiptē garšo pavisam citādi; sākumā šķita interesanti, bet pēc dažām dienām jau sāka atgādināt sojas gaļu. Taču, piemēram, mana vēderdeju skolotāja ir sajūsmā par ēģiptiešu virtuvi. Savukārt ķīniešu virtuve man vislabāk patīk ar zupām. Man gan visa veida zupas iet pie sirds, arī mūsu pašu, latviešu.
Ne tikai Rudītes gaume, bet arī ikdiena ir savijusies ar austrumniecisko.
– Tā sanāk, ka mani kopumā saista Austrumu kultūra, virtuve, paražas. Bērnībā es dejoju sarīkojuma dejas, šī nodarbe ir saistījusi vienmēr. Sākumā es iemīlēju ķīniešu virtuvi, un tā interese nedaudz nobīdījās uz vēderdejām. Šobrīd deju pasniegšana ir mana pamatnodarbošanās. Es drīzāk teiktu, ka tas nav darbs, bet gan hobijs, kurā varu dalīties arī ar citiem cilvēkiem. Vēderdejas apguvu Rīgā pie Latvijas Vēderdeju asociācijas prezidentes Irīnas Lisovskas, vēlāk braucu uz Ēģipti apgūt šīs dejas, tā teikt, no pirmavota. Bijušajā Madonas rajonā vēderdejas tajā laikā bija jaunums, neviens tās nepasniedza. Nejauši satikos ar Ērgļu kultūras nama vadītāju, kas ierunājās, ka gribētos, lai ir, kas pasniedz šīs dejas, jo daudzi par tām runā. Tolaik vēl mācījos un man pat nebija tādas domas, ka es varētu pati ko mācīt. Man blakus stāvēja radiniece, kas uzreiz iesaucās: bet Rudīte taču dejo! Beigās mani pierunāja, tā sāku pasniegt vēderdejas Ērgļos. Pēc kāda laiciņa ziņa bija atnākusi līdz Madonai, un divas sievietes bija sadabūjušas manu telefona numuru un apgalvoja, ka ļoti daudzas madonietes arī grib mācīties šīs eksotiskās dejas, un lūdza, vai nevarētu izveidot kolektīvu Madonā. Tā nu sadūšojos pasniegt vēderdejas arī Madonā. Uz pirmo nodarbību atnāca kādas 50 meitenes. Ak, šausmas, kā es biju uztraukusies! Visas skatījās uz mani lielām acīm, par dejām vēl nebija plašas informācijas, un tad nu sākās jautājumi: vai tā ir vingrošana? vai tā taisnība, ka no vēderdejām uzaug vēders? Sākums bija diezgan kuriozs un interesants. Par lielo atsaucību un interesi gan bija prieks. Ar laiku meitenes arī apstiprināja manis iepriekš novēroto rezultātu – sievietes paliek sievišķīgākas, izveidojas pavisam cita gaita un priekšstati par sevi. Bija patīkami, ka viņas arī to izjuta. Vēl joprojām pasniedzu dejas gan Madonā, gan Ērgļos. Tagad ir palielinājies pasniedzēju un dejotāju pulciņš, tāpēc vēderdejas vairs nav tāda eksotika, brīnums, kāds bija pirmajās nodarbībās, – to, kā atklājusi Austrumu pasauli, atcerējās Rudīte. Viņa secināja, ka kopumā sevi varētu saukt par gardēdi. Dažkārt vajagot sevi palutināt, lai arī kā ietu vai neietu. Turklāt ēšana ir viena no cilvēces baudām, žēl tikai, ka mūsdienās gatavošanai atliek mazāk laika. Rudīte norādīja: – Kā jau visas sievietes, arī mani interesē svara pieauguma kontrolēšana, tāpēc esmu pievērsusies Mēness fāžu diētai, kas šķiet visnedrakoniskākā. Pie tās ir iespējams pieturēties. Neēst vispār vai neēst kādus noteiktus produktus nebūtu manos spēkos jau minētās īpašības dēļ – man reizēm patīk ēdienu baudīt, nedomājot par kalorijām.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 07.11.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto