Klausoties ANETES KARLSONES stāstos par tradīcijām, ēst gatavošanu un Lieldienu simboliem, ir viegli aizceļot pagātnē un iztēloties, kā Lieldienas svinējuši mūsu senči. Šis pagātnes mantojums un tradīcijas nekur nav zudušas, jo ik gadu uz Lieldienām tās godina katrā ģimenē – dažās vairāk, citās mazāk.
Anete Karlsone savu pamatdarbu uzskata par privilēģiju, jo var apvienot lielpilsētas sniegtās iespējas un lauku dzīves harmonisko vidi. Viņa strādā Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Etnoloģijas nodaļā par zinātnisko līdzstrādnieci, un viņas pienākumos ietilpst zinātniski pētniecisku rakstu rakstīšana, piedalīšanās konferencēs, pētījumu veikšana un tamlīdzīgi. Izrādās, lai pateiktu vienu teikumu par to, kā kādreiz ir bijis, mēnešiem esot jāsēž bibliotēkās un arhīvos.
– Lieldienās ierasts, ka ēdienam jābūt apaļam, jāatgādina saule. Lieldienas ir olu un piena ēdienu laiks, kas tā iegājies jau no senseniem laikiem, kad uzturā izmantoja to, ko dabā varēja iegūt. Un pavasarī olu ir daudz. Ola ir gan dzīvības, gan atmošanās, gan saules simbols. Tā sevī apvieno labā simbolismu un praktisku pielietojumu.
Tradicionāli Lieldienās gatavo biezpiena ēdienus. Viens no tādiem ir biezpiena krēms. To gatavo šādi: ap 300 gramu putukrējuma, 150 gramu vai vairāk biezpiena, rozīnes, rieksti un tamlīdzīgi pēc izvēles, cukurs, to visu samaisa. Tad piejauc pienā uzbriedinātu želatīnu (to nebriedina ūdenī, ja jātaisa kaut kas no jogurta vai biezpiena). Atkal visu sajauc un atstāj uz nakti vēsumā. Ir arī našķis – mīklas bumbiņas, kas ir ātri un vienkārši pagatavojams: glāze krējuma (salds vai skābs – vienalga), glāze olu, glāze cukura, apmēram puskilograms miltu, vaniļas cukurs. Visu sajauc kopā un vāra uzkarsušā eļļā, tajā liekot tējkaroti lielas mīklas piciņas. Tās izpūšas kā bumbiņas, kas nozīmē, ka našķis ir gatavs, – receptes Lieldienu noskaņas radīšanai atklāja Anete Karlsone. Viņas dzimtā sievietes ir īstenas saimnieces jau paaudžu paaudzēs. Tas vien, ka Anetes vecmamma bijusi pirmajā kaucmindiešu izlaiduma klasē, izsaka daudz. Tādā pašā garā audzināti gan viņas bērni, gan mazbērni. Anete turpināja: – Daudzas receptes esmu mantojusi no viņas, kuras savukārt nākušas jau no vecvecmammas recepšu grāmatām. Tāpat viņa ieaudzināja arī tradicionālas vērtības, un tagad tas jau ir mans dzīvesveids. Ar vīru Māri esam pabeiguši lietišķās mākslas vidusskolu, un abi dziedājām arī folkloras kopā „Savieši". Es it kā esmu dzimusi Rīgā, bet praktiski uzaugusi tepat, Ļaudonas pusē, jo visi brīvlaiki, nedēļas nogales tika pavadītas „Brīvniekos", kas ir 5 km no Ļaudonas. Kad apprecējāmies, draugi mani ķircināja, ka vīrs mani aizvilinājis uz laukiem, uz ko atbildēju, ka vienkārši atvedis atpakaļ uz mājām. Dzīvojam Māra vecmammas mājās „Cērmaukšās", Ļaudonas pagastā. Kad mācījāmies skolā un dziedājām „Saviešos", viens otru it kā zinājām. Tikai kad Māris bija atnācis uz šo pusi un es bieži devos uz „Brīvniekiem", kopā braukājot vienā autobusā un iesaistoties folkloras kopas aktivitātēs, pamazām viens otrā ieskatījāmies. Visa ģimene esam aktīvi iesaistījušies „Vērtumniekos", kā arī vienā no nedaudzajām ārpus Rīgas esošajām senajām kopām – senvēstures un seno amatu biedrībā „Gerdene", kas mēģina izdzīvot dzelzs laikmeta, latviešu cilšu laiku dzīvi.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 01.04.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto